Ārējā tirdzniecība ir vecākā starptautiskās tirdzniecības forma, kas ir neatņemama un ļoti svarīga katras valsts ekonomikas sastāvdaļa. Tā spēj ietekmēt ļoti lielā mērā jebkuras valsts ekonomiku. Ārējās tirdzniecības pamatā ir tas, ka valsts iepērk precēs, kuras paša nespēj ražot vai arī to darīt ir neizdevīgi un pārdot tās preces, kuras tā spēj ražot labāk, lētāk un vairāk. Svarīgi ir arī tas, ka valsts spēj iegūt preču un pakalpojumu daudz vairāk specializējoties un tirgojoties nekā mēģinot ražot visu ko tā spēj. To, ka valstis spēj ražot atšķirīgi, nosaka konkrētās šo valstu resursi, ģeogrāfiskais stāvoklis, klimats, iedzīvotāju daudzums, likumdošana, pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem un vēl ļoti daudz citu faktoru. Tāpēc valstīm rodas nepieciešamība savstarpējai tirzniecībai, lai aizpildītu tirgu ar tām precēm, ar kurām tās pašas nespēj sevi nodrošināt, bet nepieciešamība pēc šīm precēm pastāv, kā arī pārdot preces ko tā spēj ražot vairāk un labāk par citiem.
Ārējā tirdzniecība sastāv no eksporta, importa, reeksporta, reimporta, tranzīts.
Eksports ir preču un pakalpojumu izvešana no valsts uz ārzemēm:
• imports ir ārzemju ražoto preču un pakalpojumu izmantošana un realizācija;
• reeksports
• reimports ir ārvalstīs nepārdoto preču vai izbrāķēto preču atgriešana atpakaļ pārstrādātā veidā;
• tranzīts ir preču un pasažieru pārvešana pa savu teritoriju no vienas kaimiņvalsts uz otru. Tranzīts var būt tiešais, kad kravas ved caur valsti bez pārkraušanas, gan netiešais, kad kravas novieto noliktavās un tad izved uz ārzemēm.
Lai gan ārējā tirdzniecība ir ļoti pozitīva un nepieciešama jebkuras valsts ekonomikas sastāvdaļa, taču ir arī negatīvi faktori, kas nepieļauj iespēju valstīm pilnīgi brīvi tirgoties savā starpā. Valstis ņem vērā šos faktorus un izveido iekšējā tirgus aizsardzībai tirdzniecības ierobežojumus, sauc par protekciju. Ir vairāki iemesli kāpēc valstis ierobežo brīvo tirdzniecību:
• valsts aizstāv iekšējo ražošanu, īpaši tādos gadījumos, kad importētā prece ir lētāka vai labākas kvalitātes par preci, kas ražota uz vietas. Tad vietējiem ražotājiem ir grūti konkurēt ar importa precēm un rodas grūtības ar pašu ražoto preču noietu.
• maksājumu bilances uzturēšana normālā līmenī, tas ir ja valsts ilgstoši tērē vairāk par importu , nekā spēj nopelnīt no eksporta, tā kļūst parādnieks citām valstīm un beigās var nonākt citu valstu ekonomiskajā atkarībā,
dempinga novēršana, tā ir situācija, kad kāda valsts cenšas atbrīvoties no liekajām precēm pārdodot tās zem pašizmaksas, īpaši dempingu pielieto valstis, kas grib kādā nozarē iegult monopolu un tādā veidā izspiež no tirgus konkurentspējīgu preci valsts samazinātu preču ieplūšanu no valstīm, kur daudz lētāks darba spēks. Citādi iekšzemes ražotājiem rodas problēmas, jo tiem ir jāmaksā lielākas darba algas, līdz ar to sadārdzinās preču ražošanas izmaksas. Tāpēc lielākā daļā valstu nosaka ierobežojumus ārējai tirzniecībai. Tie pamatā ir saistīti ar importu un tā ierobežošanu. Pastāv vairākas importa ierobežošanas metodes:...…
