Tagadējo Latvijas ainavu veidojuši leduslaikmeta ledāji, vējš un ūdens. Pirms aptuveni 10 000 gadu ledāji atkāpās, un gar toreizējā Baltijas ledus ezera dienvidu un austrumu krastiem pletās skopa tundra. Domājams, pirmie iemītnieki bija no nomadu mednieku ciltīm, kas gar Ancila ezera dienvidkrastu ienāca Baltijā un tālāk virzījās uz austrumiem un ziemeļiem, sekodami ziemeļbriežiem un citiem medījumiem viņu vairāk vai mazāk patstāvīgās apmetņu vietās atrastas akmens un kaula senlietas.
Ap 2300.-2200.gadu tūkstoti p.m.ē. arheoloģiskie atradumi rāda jaunu formu un tipu senlietas. Līdzās cita veida keramikai uzieti skaisti veidoti un pulēti cirvji, kas pēc formas atgādina laivas. Šīs kultūras nesēji bija jau kāda cita tauta, iespējams, indoeiropiešu izcelsmes, kuras galvenais eksistences pamats bija zemkopība un lopkopība. Jaunienācēji ieceļoja no dienvidiem un iespiedās nomadu cilšu reti apdzīvotajā Lietuvā un Latvijā. Augsne bija piemērota zemkopībai, klimats siltāks nekā šodien. Biezi meži klāja zemi, tos šķērsoja ezeri un lēni plūstošas upes. Gar jūru izveidojās sekli, zemes virsas celšanas rezultātā radušies jūras līči, ko bieži vien ieskāva plaši muklāji. Reljefs bija samērā līdzens: augstākie morēnu pauguri sasniedza tikai 300 metrus virs jūras līmeņa. Mežos bija daudz savvaļas dzīvnieku, bet ūdeņu bagātība sekmēja zvejniecību.
Senlatviešu sabiedrība - senajā Latvijā pamatu sabiedriskajai un politiskajai struktūrai veidoja lielģimene – dzimta.…
