Mazās valstis lielo valstu vidū
Lielo un mazo valstu savstarpējo attiecību jautājumi ir vienmēr bijuši pētnieku uzmanības lokā. Lai gan pētījumu intensitāte, kuru atspoguļo arī bibliogrāfija, ir bijusi viļņveidīga.
Pētījumi, kas veikti šajā jomā, nosacīti grupējami četrās grupās. Pirmā pētījumu grupa – lielo un mazo valstu attiecības pirms 2.pasaules kara un kara laikā. Otra pētī „aukstā kara” sākumposmu. Te dominē konkrēti pētījumi, kas skar koloniālās sistēmas sabrukuma rezultātā radušās jaunās valstis un arī Latīņamerikas zemju pieredzi. Trešā grupa – darbi, kas veltīti lielo un mazo valstu konfliktiem. Ceturto grupu veido pētījumi par mazām valstīm demokrātiskā vidē, galvenokārt Rietumeiropā.
Nenoliedzami, šajos pētījumos var atrast daudz radošu un izmantojamu ideju, tomēr to tieša piemērošana Latvijas apstākļiem nebūtu pareiza, jo, pirmkārt, katrs literatūrā aplūkotais gadījums ir unikāls un iespējamība, ka tieši tāda situācija varētu atkārtoties, ir minimāla. Otrkārt, lielo un mazo valstu attiecību specifiku nosaka konkrētā vēsturiskā laikā pastāvošā starpvalstu struktūra, kura atkal ir neatkārtojama salīdzinājumā ar citām, un tāpēc tieši secinājumi neatspoguļos patieso lietu stāvokli. Vēsturisko faktu vispārināšana var novest pie nepareiziem secinājumiem. Treškārt, jāņem vērā arī mazo valstu specifika katrā konkrētā gadījumā. Tā, piemēram, Baltijas valstis nav salīdzināmas ne ar vienām citām mazām valstīm, jo tās ir tikko atbrīvojušās no okupācijas, kaimiņos atrodas liela un neprognozējama valsts.
Jaunu, mazu, vāju valstu parādīšanās uzreiz nenozīmē konfliktu vai karu rašanos, bet dažādu līmeņu problēmas gan. Rodas tādas problēmas kā potenciālas nestabilitātes zonas izveidošanās, sabiedrības neviendabība, iekšējo problēmu pārnešana uz starptautisko sistēmu (pati tās nespēdama risināt, mazā valsts meklē līdzekļus ārpusē).
…