Nemaz tik sen Latvija vēl bija pakļauta Padomju Savienībai, kura iebruka Latvijā pilnīgi bez jebkādas provokācijas. Tas ir daudziem zināms fakts. Bet ir cilvēki, kuri tam negrib piekrist un saka, ka Latvieši paši vēlējās, lai viņus pievieno Padomju Savienībai. Tā kā jauniešu vidū šis jautājums ir ļoti strīdīgs, nolēmu to papētīt sīkāk, lai noskaidrotu dažādus faktus, kas varētu sniegt kādu informāciju, par kārtību, kādā mēs tikām iekļauti Padomju Savienībā. Manuprāt, mana vecuma cilvēkiem ir ļoti vājš priekšstats par toreizējiem notikumiem. Jāņem vērā, ka liela daļa jaunieši ir dzimuši jau brīvā Latvijā vai piedzima Padomju Savienības sabrukuma laikā, saņemot mantojumā padomju laikos iespiestu dzimšanas apliecību.Latvijas okupācija.
1940. gada 15. jūnijā no rīta bruņota PSRS diversantu grupa pārkāpa robežapsardzes punktu Masļeņikos. Latvijas valdība šo notikumu komentēja kā nejaušu pārpratumu, bet tas būtībā bija Latvijas okupācijas sākums. 1940. gada 17. jūnijā pulksten 5 no rīta PSRS karaspēks sāka pāriet Latvijas robežu; pulksten 8 no rīta, padomju armija bija pārgājusi Latvijas robežu no visām trim sauszemes pusēm, lai okupētu Rīgu, Jelgavu, Daugavpili, Rēzekni un Krustpili. Padomju Savienība veica neizprovocētu militāru agresiju pret Latviju un okupēja to. Ar to Maskava pārkāpa pašas parakstītos līgumus (Latvijas–Krievijas 1920. gada miera līgums, Latvijas–PSRS 1932. gada neuzbrukšanas līgums). Kārlis Ulmanis izlēma krieviem nepretoties, ko no militārā viedokļa var saprast, jo padomju pārspēks bija milzīgs. Tomēr piekasīties varētu viņa lēmumam neizteikt pat diplomātisku protestu pret okupāciju. Taču pat šis vienpersoniskais lēmums neaizēno PSRS izdarīto. Tomēr, ja ņemam vērā Lietuvas gadījumu - valsts prezidents Antans Smetona aizbēga no valsts un neparakstīja nevienu no okupantu nodiktētajiem lēmumiem, taču okupācija vienalga notika – tad Ulmanis tāpat neko daudz nevarēja mainīt. …
