Baltijas teritorijas jau izsens bijušas lielāko valstu interešu objekti. Sevišķi tas bijis redzams 19.-20.gs. Krievija vēlējās sev „logu uz rietumiem”, vēlāk Vācija iecerēja savu „Drang nach Osten”. Bet vēsturē viss izvērsās sekojoši- pēc Pirmā Pasaules kara Baltijas tautām izdevās nodibināt savas valstis, un, sākoties Otrajam Pasaules karam, Eiropas lielvalstīm šos valstiskos veidojumus atkal iznīcināt.
Latvijas Republikas vēsturē ir pus gadsimtu ilgs posms, ko sauc par okupācijas gadiem. Tā laikā notikusi divkārtēja okupantu varas maiņa - neilgi pēc tam, kad Latviju okupēja PSRS, okupācijas varu nomainīja vācieši. Tad, karam beidzoties, un Vācijai zaudējot, Baltijas valstis, Latviju ieskaitot, atkal nonāca PSRS sastāvā.
Lai arī atbilstoši Molotova- Rībentropa paktam Baltijas valstis nonāca PSRS interešu sfērā, arī Vācijai bija savi plāni attiecībā uz šīm zemēm. Tikuši izstrādāti vairāki "Austrumu ģenerālplāni" (bet literatūrā bieži šo Vācijas nacionālo politiku attiecībā uz Ostlandi sauc vienkārši par Ģenerālplānu "OST"- Generalplan "OST"), kura īstenošanu vajadzēja pabeigt līdz 1965.gadam un kurš paplašinātu vāciešu apdzīvotās teritorijas un palīdzētu realizēt Hitlera rasu politikas nodomus. Ģenerālplāns "OST" paredzēja, ka apmēram 20-30 gadu laikā pēc kara visa okupētā Austrumeiropa, arī Latvija , tiktu kolonizēta. Latvijā tika paredzēts atstāt tikai nelielu daļu latviešu, kuri būtu uzskatāmi par pilnvērtīgiem rases pārstāvjiem un būtu pārvācojami. Pārējie tiktu izsūtīti uz citiem apgabaliem Austrumos.…