Latvijas valsts visā savā pastāvēšanas laikā atbalstīja izglītību un kultūru, jo apzinājās, ka tikai izglītota sabiedrība var vairot savu labklājību un nacionālo pašapziņu. Tas nozīmē, ka bija jāizzina savas tautas vēsture, jākopj un jāpapildina vēsturiskais mantojums, kultūras vērtības un tradīcijas.
LR noteica obligāto pamatizglītību, kura bija bezmaksas. Vidējo izglītību varēja iegūt vidusskolās, ģimnāzijās, tehnikumos, arodskolās, kur mācības bija par maksu, bet valsts finansiāli palīdzēja talantīgākajiem skolēniem. Augstāko izglītību varēja iegūt Latvijas Universitātē sākot ar 1919. gadu, kura bija gan izglītības, gan zinātnes centrs, Mākslas akadēmijā (1919), kurā darbojās 7 meistardarbnīcas, Mūzikas akadēmijā ( 1919) , kuras pirmais rektors bija izcilas latviešu komponists Jāzeps Vītols. Lauksaimniecības universitātē ( 1939) izglītojās speciālisti lauksaimniecības turpmākajai attīstībai.
Latvijas mākslā dominēja stili no Krievijas, kur akadēmisko izglītību bija ieguvusi lielākā daļa mākslinieku, un Rietumeiropas. 20. gados valdīja stilu , māksliniecisko žanru un izteiksmes līdzekļu daudzveidība. Literatūrā dominēja dažādas tēmas, tā laika un , protams, joprojām izcilā rakstnieka – Raiņa- darbos dominēja nacionālās idejas motīvi, Eduards Virza slavināja patriarhālos laikus, dzejnieks Aleksandrs Čaks apdziedāja pilsētu.