Latvija 20.gadsimtā

1914. gada 1. augustā Vācija pieteica karu Krievijai. Atrazdamies krievu armijā, latvieši gāja kaujās ar lielu sajūsmu. Izskaidrojams tas pa daļai ka cīņu šoreiz veda pret latviešu vēsturiskajiem ienaidniekiem – vāciešiem. Latvieši nojauta, ka viņi cīnās ne tikai par Krieviju, bet arī par savu dzimteni – Latviju, un, ja uzvarēs vācieši, tad latviešiem atkal būs grūtas dienas.
Jau pašā sākumā Krievijai karā neveicās. Krievu karaspēks iebruka austrumprūsijā, bet tur to smagi sakāva. Krievu karaspēka rindās varonīgi cīnījās latviešu kareivji, ciezdami smagus zaudējumus. Krievu armijā latvieši ir zaudējuši vairāk kareivju nekā vēlākās atbrīvošanas cīņās. Jau 1915. gadā, krievu kar vadībai negaidot, vācieši ielauzās Kurzemē. No Šauļu puses nākdami un nesastapdami nopietnāku pretestību, viņi tuvojās jau Jelgavai. Bet tad viņi uzdūrās diviem latviešu zemessargu bataljoniem, kas tiem izrādīja sīvu pretestību un piespieda vāciešus atkāpties. Vāciešu rokās tomēr krita Liepāja ar apkārtni. Jūlijā un augustā vācieši uzbrukumu atkārtoja, šoreiz jau ar lielākiem spēkiem. Tagad vāciešiem izdevās ieņemt gandrīz visu Kurzemi. Pēc tam frontes līnija 2 gadus palika nemainīga. Latvija šai laikā bija sašķelta divās daļās: Kurzeme un Zemgale atradās vācu okupācijas varā, bet Vidzeme un Latgale bija kļuvušas par krievu armijas tiešo aizmuguri, pilnas karaspēka un bēgļu.
Kurzemes ieņemšanai sekoja latviešu tautai smagās bēgļu gaitas. Daži kurzemes apriņķi palika gandrīz bez iedzīvotājiem.…