Sākot ar 1929.gadu ASV un nedaudz vēlāk arī Eiropas ekonomikā sāk iestāties grūtas dienas. Strauji sāk kristies akciju un vērtspapīru kursi. Daudzas atteicās no zelta standarta nacionālajās valūtās, tas apgrūtināja starptautisko tirdzniecību valstīm , kas to nebija izdarījušas. Ļoti daudzas bankas nonāk maksāšanas grūtības, rodas sajukums un neuzticība, krīt preču cenas, mazinās cilvēku pirktspēja, rodas daudz preču, kuras neviens nepērk, krīt to cenas. Līdz ar to daudzas rūpnīcas nespēdamas samazināt preču ražošanas izdevumus samazina ražošanu vai vispār bankrotē. Miljoniem strādnieku paliek bez darba. Ļaudīs sāk pacelties balsis pret valdību un valsts iekārtu. Ļoti daudzās valstīs tiek gāzta demokrātija. Sākās lielā pasaules ekonomiskā krīze, kura protams nevarēja neietekmēt Latvijas tautsaimniecību. Un 1930.gadā arī Latvijā sāka parādīties pirmās ekonomiskās krīzes pazīmes. Tās veicināja arī Latvijas valdības un Latvijas Bankas nepareizā darbība ekonomiskās krīzes laikā.
Latvijas Bankas darbības kļūdas
Pirmo triecienu Latvijas tautsaimniecībai izdarīja Latvijas Banka, kuras padome 1930.gada 20.decembrī ar 1931.gada 1.janvāri izdarīt kredīta restrikciju un nolēma:
1.pakāpeniski samazināt vai slēgt pilsētu kredītiestāžu visāda veida kredītus;
2.samazināt izdoto kredītu uzņēmumiem, atmaksājot tos skaidrā naudā saskaņā ar padomes izdotajiem noteikumiem.
Šis Latvijas Bankas lēmums daudzus pārsteidza un uztrauca, radot apjukumu un protestus no visām pusēm, jo pie tam vēl netika minēti šādas rīcības patiesie iemesli, bet tikai bija atrunāšanās ar nepieciešamību aizkavēt ārzemju valūtas aizplūšanu no Latvijas, kas pēc bankas domām bija Latvijas ārējās tirdzniecības bilances pasivitātes cēlonis. Taču īstenībā, lai gan bilance bija negatīva, tā tomēr salīdzinot ar 1929.gadu bija krietni uzlabojusies un ja pieliek klāt ārējas maiņas bilanci, tad Latvijas ārējās tirdzniecības bilance kļūst aktīva par 7,2 milj.Ls.
Tāpat ļoti ietekmēja saimniecisko krišanu Latvija tas, ka atšķirība no citam valstīm Latvija, vairāk psiholoģisku nekā ekonomisku apsvērumu pēc neatbrīvoja latu no zelta standarta, kas protams nevarēja palikt bez sekām valsts ekonomikā.
Tā kā veiktie pasākumi nedeva pietiekamus rezultātus, valdībai neatlika nekas cits kā celt lauksaimnieku ienākumus veicot speciālas piemaksas no valsts budžeta līdzekļiem un liekot iekšzemes patērētajiem vairāk maksāt par pirktajiem produktiem. Valdība centās maksāt zemniekiem no naudas, kas iekasēta no visas tautas, tas arī nevarēja dot labus rezultātus, jo 60% no visas tautas dzīvoja no ienākumiem, kas gūti no lauksaimniecības, bet pārējie 40% tāpat cieta no krīzes un nespēja sagādāt līdzekļu lauksaimniecības uzturēšanai. Iznāca tā, ka ņemot līdzekļus no visas tautas, valdība palīdzēja tikai dažām lauksaimnieku grupām, kas protams neuzlaboja situāciju kopumā.…
