19. gadsimts
Politiskā Attīstība
19. gadsimta pirmajos septiņos gadu desmitos Latvijas teritorijā notika pāreja no feodālisma uz kapitālismu. Tas bija laiks, kad agrārās sabiedrības vietā strauji veidojās industriālā, kad no sadrumstaloto kārtu sabiedrības raisījās kapitālistiskās šķiras. Vēsturiskā attīstība iepriekšējos gadsimtos nesa sev līdzi daudzas ļoti atšķirīgas iezīmes. Tāpēc Latvijas teritorijā, būdama politiski un administratīvi iekļauta Krievijas impērijā 19. gadsimtā un itsevišķi tā pirmajā pusē ekonomiski glabāja savu tradicionālo savrupību.
Līdzīgi citām Austrumu tautām, latvieši pārkāpa 19. gadsimta slieksni, saistīti dzimtbūšanas važām.
Politisko gaisotni noteica latviešu apdzīvoto teritoriju iekļaušana Krievijas impērijā ar visām no tā izrietošām sekām: ar Krievijas pretenzijām, kur būtu viens cars, viena ticība un viena valoda. Un tomēr, būdama politiski pakļauta Krievijai, saimnieciski Latvija bija orientēta uz Rietumiem. Pēc nodarbošanās veida, dzīvesveida un izvietojuma Latvijas iedzīvotāji dalījās divās galvenajās grupās lauku un pilsētas iedzīvotāji, kuru starpā robeža nebija nepārejama, tomēr ilgu laiku šī barjera pastāvēja un 19. gadsimta laikā tā tika pakāpeniski pārvarēta.
Iedzīvotāju vidu dominēja zemnieki, kas toreiz gandrīz bija sinonīms vārdam Latvieši.
Ekonomiskā attīstība un sociālās grupas
19. gadsimta sākumā valdošā rūpnieciskā forma bija Cunftu amatniecība – galvenie ražotāji bija, meistari, zeļļi un mācekļi.
19.gadsimta vidū un otrajā pusē daļa meistaru pakāpeniski kļuva par uzņēmējiem un aizvien vairāk, kā algoto darba spēku izmantoja zeļļus un mācekļus, bet daļa savukārt nonāca algoto strādnieku stāvoklī.
Amatnieciskajā ražotnē muižas centās iesaistīt dzimtļaudis, nosaucot viņiem attiecīgas darba klaušas un nodevas. Mājamatniecība saglabājās visu 19. gadsimtu, it īpaši Latgalē, kur bija lielāks skaits sīku saimniecību ar maziem ienākumiem. 19. gadsimta 1. pusē saimnieki zemniekus piesaistija savai zemei arī tāpēc, ka daļu no viņiem nodeva peļņas darbos pie amatniekiem un mājupniekiem. Vēl 50. un 60. gados amatniekus par izvairīšanos no zemkopības darbiem, sodija ar miesas sodu. Muižu vajadzībām strādāja gan pilsētu, gan lauku amatnieki. Bieži vien amatnieki dēļ papildus darba, bez samaksas nespēja nodrošināt savas ģimenes ar pārtiku. Tāpēc nācās apvienot vairākas specialitātes kopā, lai tādējādi spētu nopelnīt iztikai. Tāds stāvoklis saglabājās visu 19. gadsimtu. Lauku amatnieki pēc sava ekonomiskā stāvokļa dalījās bezzemniekos, sīkzemniekos un lielzemniekos, kuriem piederēja lielas zemes platības un algoti darbinieki. Viena no profesionālāko amatnieku klasēm bija bezzemnieki, jo galvenā to nodarbošanās bija to amats.
19. gadsimtā pilsētu un lauku amatniecība attīstījās visai atšķirīgi, taču tās bija saistītas viena ar otru, jo lauku un pilsētu amatnieki kopīgi strādāja muižās. Šo kopdarbu rezultātā lauku amatnieki apguva progresīvākus paņēmienus. 1812. gada 11. februārī tika izdots rīkojums, kas atļāva zemniekiem iestāties tirgotāju ģildēs, taču Latviešu zemnieku vidū tas neguva atsaucību.
…
