19. gadsimta otrā puse Latvijas, tāpat kā visas Krievijas impērijas dzīvē iezīmējās ar buržuāziskās modernizācijas sākumu pēc dzimtbūšanas atcelšanas. Latvija ātri ierindojās rūpnieciski visattīstītāko reģionu vidū. Latviešiem tas ir pirmās Tautas atmodas, latviešu nacionālās kultūras augšupejas un latviešu kultūrnācijas izveides laiks.
Kopš latviešu apdzīvotās teritorijas pievienošanas Krievijas impērijai 18.gadsimtā vietējo iedzīvotāju dzīvi noteica procesi metropolē, caru labvēlība vai nelabvēlība, orientācija uz reformām vai arī, otrādi, uz grožu pievilkšanu kā Nikolaja I valdīšanas gados. Pašā Baltijā (Latvijā un Igaunijā) pastāvēja t.s. Baltijas autonomija - īpašs tiesisks statuss, ko noteica, piemēram, "Baltijas guberņu provinču tiesības" (1845.g.). Šeit valdīja vācu ticība, vācu valoda, vācu pārvalde un vācu tiesības. 19.gadsimta otrajā pusē saasinājās divu valdošo grupējumu - vācbaltiešu un krievu birokrātijas savstarpējā cīņa par ietekmi Baltijā. Abi reakcionārie spēki savā sāncensībā pilnīgi ignorēja latviešu un igauņu intereses, un vietējās tautas bija pakļautas visām pārmaiņām, ko izraisīja šī cīņa par ietekmi.
Ļoti radikālākas pārmaiņas iezīmēja cara Aleksandra II liberālo reformu. 1861.gadā tika atcelta dzimtbūšana Krievijā, un 22 miljoni zemnieku (to vidū arī Latgales zemnieki) kļuva juridiski brīvi cilvēki. Pēc Eiropas parauga modernizēja Krievijas armiju, ieviesa jaunu tiesu sistēmu (1864.g.), izstrādāja pilsētu pašvaldības reformu (1870.g.). Stājās spēkā arī jauns likums par augstskolu autonomiju un tautskolām. Jaunajos noteikumos par Vidzemes un Kurzemes zemniekiem (1860.-1863.g.) klaušu vietā bija paredzēta naudas noma un noteiktas tiesības zemniekiem atpirkt zemi savā īpašumā. Aleksandra II liberālās reformas arī latviešiem deva vairāk nekā vācu muižniecības iecerētais agrārliberālisms. Tālejošas sekas bija pilnīgai klaušu atcelšanai 1868.gada Jurģos. Vidzemes un Kurzemes laukos sāka veidoties plašs laukstrādnieku slānis - iezīmējās proletarizācijas tendence, kam bija svarīga nozīme 1905.-1907.gada revolūcijā. Daļa kalpu pameta laukus un pārcēlās uz dzīvi pilsētās, kur augošajai rūpniecībai bija nepieciešamas darbarokas, - norisinājās Latvijas iedzīvotāju urbanizācijas process.
Cara Aleksandra II liberālo reformu kurss, kaut arī nāca par labu latviešiem, vienlaikus jau iezīmēja virzienu uz Baltijas guberņu atšķirību nolīdzināšanu un unifikāciju. Pēc tam kad senatora N. Manaseina revīzijas laikā Baltijas guberņās (1882.-1883.g) tika atklātas vācbaltiešu muižniecības dažādās ļaunprātības, cara valdība ar Aleksandru II priekšgalā sāka realizēt mērķtiecīgu rusifikācijas politiku. Impērija tiecās nostiprināt savu ietekmi rietumu malienēs. …
