Latvietis un latvietības apziņa svešumā latviešu literatūrā

Nobeigums
Salīdzinot visus trīs romānus, var redzēt, ka nozīmīgs faktors ilgām pēc Latvijas un mājām ir tam, vai cilvēks pats labprātīgi ir izvēlējies atstāt Latviju, vai viņam tas ir bijis jādara piespiedu kārtā. Ja ir nācies bēgt, tad nevienam sevi nav jāattaisno un jāizliekas, var atļauties skumt un sacīt, ka Latvijā dzīvot bija labi, kamēr, ja tā ir paša izvēle – aizbraukt, it īpaši, ja apkārtējie cilvēki to nav atbalstījuši, ir ļoti grūti atzīt, ka savā ziņā viņiem ir bijusi taisnība un meklētā „laimes zeme” nemaz tik skaista nav. Rute Ranka drīkst atļauties skumt pēc mājām un šīs skumjas redzamas arī pārējo personāžu emocijās – viņi ir piespiedu kārtā izbraukuši un tagad cīnoties ar jaunās dzīves problēmām, var atcerēties un ilgoties pēc Latvijas un bieži vien arī lolot sapni kādu dienu tur atgriezties. Īrijas un Anglijas emigranti ir izdarījuši savu izvēli paši un sūkstīties par dzīvi svešumā būtu kā atzīt to, ka esi kļūdījies savā izvēlē un tas ne visiem ir pa spēkam.
Ekonomiskie emigranti „Šampinjonu derībā” un „Pamodināt Lāčplēsi” arī noliedz Latvijas iespējas augt un attīstīties, tiek uzsvērts, ka Latvijā nav iespējams neko sasniegt un iesaka nevienam tur neatgriezties. Tieši latvietības apziņas attēlojumā abi romāni, manuprāt, ir ļoti līdzīgi.
Svarīga loma latvietības saglabāšanai ir arī apkārtējiem cilvēkiem – latviešiem, jo visās trīs romānos aprakstītajās valstīs latviešu ir ļoti daudz. …