1998. gada augustā, divas nedēļas atrodoties kopā ar ASV latviešiem, pavisam reāli iejūtoties trimdas latviešu vidē un aprakstot viņu ceļojumu pa savu senču zemi – Latviju, radās neliels izbrīns par to, kā gan latvietis tūkstošiem kilometru attālumā no Latvijas var sevī izveidot un uzturēt tādu patriotismu, kāds bija sajūtams viņos. Turklāt ceļojuma laikā mēs sastapāmies ar daudzu vietējo iedzīvotāju negatīvu attieksmi pret it kā uzspēlētām Tēvzemes mīlestības jūtām no ASV latviešu puses.
Mums, vietējiem latviešiem ir grūti aptvert to, kā latvietis, dzīvodams okeāna otrā krastā – Amerikā, var zināt, kas Latvijā ir svarīgs, nozīmīgs – kā viņš var mīlēt zemi, ja to pat varbūt savā mūžā nemaz nav redzējis?! Kā var būt kāda runa par nebeidzamu Tēvzemes mīlestību, kura nodota no paaudzes paaudzē – vismaz 3 paaudžu garumā? Kā tas izskaidrojams, kur rodams kāds loģisks pamatojums?
Tas viss ir ļoti grūti saprotams, un tikai, dzīvojot kopā, redzot Latviju kopā – elpojot vienu un to pašu gaisu, runājot, redzot lietas viņu acīm, iespējams sajust Latviju daudz savādāk, saprast, ka to mīl... Un, lai pierādītu to, ka latvisko kultūru ir iespējams saglabāt trimdā, ka šīs vērtības patiesībā ir mūžīgas, izvēlējāmies rakstīt šo zinātnisko darbu ar nosaukumu "Latviešu kultūras saglabāšana ASV", pamatojoties uz to, ka lielākā daļa trimdas latviešu koncentrējušies tieši Amerikā.
Kā sava darba uzdevumus izvirzījām:
1)izpētīt latviešu kultūras saglabāšanas centienus ASV;
2)apzināt visas latviešu apvienības un organizācijas ASV, kā arī citas darbības formas, kas saistītas ar latviešiem ASV;
3)izpētīt latviešu valodu un kultūru, tās attīstību ASV;
4)izzināt pašu ASV latviešu attieksmi pret Latviju;
5)izpētīt izglītības sistēmu latviešu skolās ASV;
6)izskatīt repatriācijas jautājumu un ar to saistītās problēmas;
7)veicināt un stiprināt sadarbību starp Latvijā un mītņu zemēs dzīvojošajiem latviešiem
Gadu desmitiem ilgi vispasaules revolūcijas un sociālisma/komunisma sludinātāji centušies piesaistīt un arī piesaistījuši ļaužu prātus skaistai, idilliskai teorijai, tās vārdā praksē pieprasīdami milzīgi daudz upuru un likdami dažādi apzīmētā sociālisma cilvēkiem dzīvot sliktākos apstākļos nekā zemēs, kur valda praviešu nokritizēts kapitālisms. Visu zemju proletārieši aicināti savienoties, un solīts, ka reiz būs "pēdējā kauja, kas ar uzvaru nāks".1 Bet šādi lozungi taču šķeļ tautu, tādēļ jābūt neizsakāmi stipriem.
Cauri gadsimtiem skan latvieša lūgšana:
"Pazemīgi es lūdzu – dodiet man
manu maizi ēst, ko esmu izaudzējis.
Pazemīgi es lūdzu – ļaujiet man
manu valodu lietot un savu māti neaizliegt.
Pazemīgi es lūdzu – ļaujiet man
savu zemi mīlēt un savu godu neatmest.
Pazemīgi es lūdzu – neliedziet man
savas dziesmas dziedāt un dvēseli turēt.
Pazemīgi es lūdzu – atvēliet man
brīvu laiku bērniem un mazliet nākotnes cerību." /M.Zālīte/
Šos vārdus varētu nosaukt arī par latviskās kultūras lūgsnu nemirstībai...
Kāds īsti ir latvietis? Jau no laika gala latvieši ir bijuši individuālisti. Senie latvieši dzīvojuši viensētās, un vēl joprojām mēs katrs vēlamies savu kaktiņu, savu stūrīti zemes. Latvietis kā stiprs celms stāv Savā vietā. Viņš saaudzis ar Savu zemi, Savu sētu. (Ko darīt, ja zeme un sēta ir divās dažādās vietās?)
Katrā ziņā visu mūsu tautu, kas tik daudz smaguma pieredzējusi un pārdzīvojusi pagātnē, tomēr nesalūzdama, var droši saukt par izturīgu un stipru.
"Nav taču noslēpums, ka visos laikos izdzīvojuši tie, kam lokanāks mugurkauls un elastīgāki kakla skriemeļi, lielākas spējas uz kompromisu. Nepiekāpīgākie, taisnākie bieži iet bojā vai tiek izstumti." /M.Zālīte/
Un kā ir ar latvieti?.. Latvietis ir izdzīvojis, bet ne jau tāpēc, ka būtu klanījies kungiem un pieņēmis citu diktētos likumus. Latvieša izdzīvošana ir, pateicoties viņa ticībai. Ticībai sev, savai kultūra, savai dziesmai. Vēl šķiet tik nesen Latvijā bija dziesmotā revolūcija – pavisam nesen vairākums tautiešu vienojās vienā rokasspiedienā Baltijas ceļā. Toreiz 1989. gadā trīs Baltijas valstis vienojās kā vēl nekad. Un skanēja vārdi vējā:
"Tu skaties debesīs un es arī
Ar lūgumu vienu;
Un atbilde skan:
"Dziesmā es domas kopā sienu
Un pārvēršos par vienu."
Spēkā un ticībā dzīvība plūst
Pa Baltijas ceļu un debesīm,
Lai balta un brīva reiz Latvija,
Dievs, svētī uz to jel mūs!" /T.Žukovska/
Toreiz arī latvietis, kas dzimis ārzemēs bija ar mums. Domās. Un viņš klusu uz debesīm raidīja savu lūgsnu:
"Mīļā Latvija, es gribu piedalīties Tavai atdzimšanai,
es gribu, lai Tava gaisma spīd, lai pasaule redz, lai izjūt, lai saprot.
Es gribu dziedāt, iedrošināt, atmodināt.
Es gribu vienoties ar Tevi, vienot Tevi." /M.Zālīte/
Visu latviešu kopīgās vēlēšanās un lūgšanas tika uzklausītas, un nu Latvija ir brīva valsts. Daudzi no trimdas latviešiem atgriežas tēvu, sentēvu mājās, jo nu tas ir iespējams.
"Tik ļoti izkliedētai un nīcinātai tautai kā latvieši pēc brīvības atgūšanas nākamais svarīgākais jautājums ir pārnākšana. Ja ceļš vienam pie otra visupirms netiek noiets garīgi, tad pārnākšanas brīnums nenotiek – nelīdz nedz uzspēlēta sirsnība, nedz kavēšanās atmiņās. Mēs cits no cita baidāmies, jo tik ilgi ir projām būts un mūs pēc sava vaiga un līdzības ir veidojusi tā pasaules mala, kurā bija lemts dzīvot. Būtībā mums visiem – gan šejieniešiem, gan tālumniekiem – ir uzlikts liels pārbaudījums. Vieniem ar nabadzību, otriem ar iespējām."2 Tā tika rakstīts 1996. gadā, bet vēl šodien aktuāla ir tēma par atgriešanos no trimdas. Daudzi no vietējiem iedzīvotājiem uzskata, ka ir naivi ticēt tam, ka trimdas latvietis svētu, patriotisku jūtu vadīts, atsacītos no saviem labumiem un dotos uz savu tēvu zemi. Protams – sava daļa patiesības tajā ir, jo neviens nenoliegs, ka ir ļoti grūti pamest visu savu dzīvi, sen pierasto ikdienu, lai pēkšņi pavērstu savu dzīvi pavisam citā gultnē – uz mājām... Ne visiem pietiek spēka to darīt, taču to, ka viņos dzīvo šī vēlēšanās, šī tiekšanās pēc Savas Latvijas, – to nespēj noliegt neviens. Tieši tāpēc – vajag ticēt šim Latvijas pievilkšanas spēkam, jo ir cilvēki, kas to zina, – kas tic...
Latvietis, lai arī kur dzīvodams, neiznīks! Jau vairāk kā pusgadsimta pagājis, kopš daudzi latvieši izsvaidīti pa visu pasauli. Daudzi no tiem Amerikas Savienotajās Valstīs. Bet latvietība tur nav izmirusi, un nekas tāds nemaz nav iespējams, jo, lai kā arī nebūtu, – latvietis ir sīksts, tik sīksts, ka pats to nemaz neapzinās...
Visas pasaules latviešu nacionāla integrācija ir ne vien svarīgs morāls un vēsturisks pienākums, bet arī mūsdienīgas nācijas pastāvēšanas nosacījums.…
