Katrai lietai uz pasaules ir savs vārds, ar kuru apzīmē, lai varētu atpazīt no pārējām. Tāpat arī katram no mums ir vārds un uzvārds, pēc kura cilvēku identificē kopējā sabiedrībā. Arī šo vārdu lietošanu reglamentē valodas normas un pieņēmumi, kas dažādos laikmetos un valodas un sabiedrības attīstības posmos var būt pat atšķirīgi. Taču atšķirībā no pārējiem valodas vārdiem uzvārdam un vārdam ir nosacīta arī juridiska funkcija. Tātad vārdu un uzvārdu nevar pēc savas patikas pārgrozīt vai rakstīt, kā iedomājamies, nekaitējot juridiskajiem nosacījumiem un valodas kultūrai.
To lietošanā jāievēro tiklab pareizrakstības, kā gramatikas nosacījumi un turklāt arī dažas valodas stila un etiķetes īpatnības. Piemēram , nedrīkst dubultoties trokšņi, jo latviešu literārajā valodā nebalsīgie trokšņi starp īsajiem patskaņiem jāizrunā gari [mat:i]. Tātad tādos citvalodu cilmes uzvārdos, kuru oriģinālformas rakstībā ir šādi dubultojumi, latviešu valodā tie ir nepareizi ( nevis Sppeke, bet Speke, nevis Vitte, bet Vite, nevis Hesse, bet Hese u. Tml., un arī sugas vārdos kā moto, nevis motto u.c.). Jāievēro arī gramatikas likumsakarības: skaņu mija atkarīgajos locījumos iespējama tikai vīriešu dzimtes 2. deklinācijas vārdos, t.i., vārdos, kas vienskaitļa niominatīvā beidzas r galotni –is, piemēram, Alnītis, Alnīša, Alnītim, ... Alnīši utt., turpretim 1. deklinācijas lietvārdiem ar galotni –s tāda skaņu mija nav iespējama. Tāpēc nepareizi dara tie latvisko uzvārdu īpašnieki, kas cenšas patskani i no galotnes izmest ( Apsīts, Eglīts, Stūrīts u.c.), jo saskaņā ar latviešu valodas gramatikas likumiem šādi uzvārdi lokāmi bez līdzskaņu mīkstinājuma, kā Ozolīts, Ozolīta u.c.…
