1. Latviešu valodas dialekti
Par izloksni sauc valodas paveidu, ko runā noteiktā teritorijā, parasti nelielā apvidū. Visas izloksnes apvieno izlokšņu grupās, kuras savukārt tiek apvienotas vēl lielākās grupās – dialektos.
Vislielākā nozīme izlokšņu izveidē ir ekonomiskiem un politiskiem apstākļiem. Zaudējot tiesības un būšot atkarībā no valdības procesiem, mūsu senčiem bija jādzīvo noteiktās teritorijās bez iespējas mainīt dzīvesvietu. Tas lika pamatu valodas paveidu veidošanai. Bet, toties, neliela nozīme bija arī dabas apstākļiem. Bieži vien lieli meži, purvi, upes un ezeri šķir izloksnes citu no citas. Katrā dialektā tiek atspoguļotas seno cilšu valodu īpatnības, citu tautu ieplūšana latviešu tautībā.
Latviešu valodai ir trīs pamatdialekti, kas atšķiras kā fonētikā, tā arī gramatikā un leksikā. Dialektus var sīkāk iedalīt atsevišķās izloksnēs. Lībiskais dialekts iedalās Kurzemes (tāmnieku) un Vidzemes izlokšņu grupās, kur Kurzemes izlokšņu grupa vēl sīkāk iedalās dziļās un nedziļās izloksnēs. Vidus dialekts sastāv no kursiskās, zemgaliskās un Vidzemes izlokšņu grupām. Zemgaliskās izloksnes iedalās izloksnēs ar un bez anaptikses. Augšzemnieku dialekts iedalās sēliskās un latgaliskās (nesēliskās) izlokšņu grupās. Katra no šim grupām sastāv no dziļām un nedziļām izloksnēm.
Dialekti atšķiras no literārās valodas ar to, ka tie ir ierobežoti tautas valodas paveidi. Bet, tomēr, tuvāks literārai valodai ir vidus dialekts.
…