RADNIECĪBA. Latviešu valoda ir atvase no indoeiropiešu valodu celma. Pie indoeiropiešu valodām pieder šādas valodu grupas: āriešu (dalās divos zaros: indiešu, to starpā sanskrita v., un irāņu, to starpā senpersiešu v.), ziemeļāriešu (Ķīnas, Austrumturkestānā), toharu (Vidusāzijas ziemeļos), izmirušo hetu (Mazāzijā), armēņu, grieķu, itāļu, tās atvase latīņu, no kurām cēlušās romāņu (itāliešu, franču, spāniešu, portugāļu, rumāņu u. c.), tālāk ķeltu (britiešu, ģēliešu), ģermāņu (zviedru, norvēģu, dāņu, vācu, angļu u. c.), baltu-slāvu valodas. Visas šīs valodas izaugušas no kopējas pirmvalodas. Tās tad arī uzrāda skaņās, vārdu formās, vārdu krājumā, teikumu salikumā zināmu radniecību. Vecākais indoeiropiešu literatūras piemineklis ir senindiešu valodā sacerētā Rigvēda, kuras vecākās daļas sniedzas atpakaļ otrā gadu tūkstotī priekš Kristus. Bagātas un īpatnīgas literatūras attīstīja senatnē bez indiešiem vēl persieši un grieķi.
Latviešu valoda pieder pie baltu-slāvu valodu zara. Šīs valodas, kauču šķirtas atsevišķās nozarēs, vēl palikušas kopā arī pēc tam, kad indoeiropiešu pirmvaloda jau bija sadalījusies atsevišķās valodās. Latviešu un citas baltu valodas tātad stāv ar slāvu valodām tuvākā radniecībā nekā ar citām indoeiropiešu valodām (piem., ģermāņu, romāņu u. c.). Turpmākajā attīstībā baltu un slāvu valodas dzīvojušas šķirti, sadalīdamās divos pilnīgi patstāvīgos zaros, no kuriem vienā pusē izveidojās baltu, otrā slāvu valodu grupa. Plašajā slāvu tautu saimē visvecāko grāmatniecības pieminekli uzrāda bulgāri. Kirils un Metodijs ap 9. gadu simteņa vidu pārtulkojis Bībeli senbulgāru valodā, šai gadījumā sastādīdami slāvu alfabētu, ņemot par pamatu grieķu burtus. Starp slāvu tautām visbagātākā literatūra poļiem, krieviem, čehiem.…
