Jau kopš seniem laikiem cilvēce interesējusies par valodu, par tās būtību. Taču dažādos laikmetos, dažādos sabiedrības attīstības posmos valodas būtības izpratne ir bijusi visai atšķirīga. Tā mainījusies līdz ar sabiedrības attīstību, līdz ar cilvēka domāšanas un izziņas spēju arvien dziļāk, pilnīgāk un vispusīgāk atklāt izzināmo parādību, tai būtiskās un arī ne tik būtiskās pazīmes, izveidojās īpaša zinātne. Valoda ir sarežģīta parādība. Tai piemīt daudzas pazīmes, kas izriet no pašas valodas uzbūves. Ir nepieciešams, lai, sabiedrībai attīstoties, iepazīstot jaunas parādības un attieksmes apkārtējā pasaulē, valodā arvien būtu piemēroti līdzekļi ne vien no jauna izzināto parādību nosaukšanai, bet arī visa tā izteikšanai, kas par šīm parādībām izzināts. Raksturojot valodu, tās būtību, jāņem vērā gan viena, gan otra valodas pazīmju grupa. Iepazīstot valodas saistību ar citām parādībām, gūstam dziļāku ieskatu pašas valodas būtībā, kā arī pamatojumu tam, kādēļ cilvēcei tiek liela interese par valodu.
1.Valodas izcelšanās un attīstība.
Attīstība ir patstāvīga valodas pazīme, jo, kamēr vien valoda pastāv, tā attīstās. Attīstība faktiski ir sabiedriski nosacīta valodas pastāvēšanas forma. Valodas attīstība cieši jo cieši saistīta ar pašas sabiedrības attīstību, tā izriet no sabiedrības attīstības. Galvenais spēks, kas nosaka un virza valodas attīstību, ir sabiedrības allaž aktīvā vajadzība pēc sabiedrības locekļu attīstības pakāpei un laikmetam piemērota, izteiksmīga, izteiksmes līdzekļiem bagāta, visai sabiedrībai kopīga saziņas līdzekļa. Valodas izteiksmes līdzekļu krāsojums aizvien jāpapildina ar jauniem materiāliem.
Visstraujāk attīstās un pārveidojas valodu vārdu krājums – leksikas apakšsistēma. Valodas attīstībā realizējas tās neierobežotās spējas pilnīgoties, izmantojot pašas valodas sistēmas iekšējās potences, radīt arvien jaunus un jaunus valodas elementus.…
