Latviešu trimdas rakstniecība

Laikā, kad Latvijai pāri gāja Krievu karaspēks, no dzimtenes izbrauca liela daļa latviešu inteliģences. Tostarp bija arī jau tautā iemīļoti rakstnieki un literāti, gan vēl topošie latviešu valodas uzturētāji- jaunie dzejnieki un rakstnieki.
Negaidot izsūtīšanu uz tālo Sibīriju, zinot, kas šos cilvēkus tur sagaida, Latviju pamet cilvēki, kas nezina, vai vēl kaut reizi mūžā redzēs savas mājas, radus, draugus un paziņas, savu dzimteni- Latviju.
Trimdas latviešiem bija nepieciešama saikne ar savu zemi un valodu. Latvija bēgļiem ir kā tāls sapnis. Trimdas rakstniecībā atspoguļojas visas rakstnieku ilgas un sāpes par zaudēto dzimteni un brīvību. Rakstnieka iedvesmas avots ir tas, ko viņš patiesi ir emocionāli izjutis un pārdzīvojis. Trimdas laikā šie pārdzīvojumi atspoguļojas prozā, dzejā, dramaturģijā, un neatņemama trimdas rakstniecības daļa ir radošās inteliģences vēstules saviem tautiešiem gan Latvijā, gan citur pasaulē. Nereti šī sarakste sniedz lielu priekšstatu par to latviešu dzīvi, kas palikuši Latvijā, kā arī dzīvi trimdā.
Mēs, dzīvojot brīvā zemē, iespējams, nekad nespēsim izjust tās sāpes un ciešanas, ko trimdas gados juta izsūtītie, izbraukušie un Latvijā palikušie latvieši.
Šajā darbā es vēlos veikt nelielu ieskatu plašajā trimdas rakstniecības jomā, apkopojot svarīgāko informāciju ne tikai par personām un faktiem, bet arī, cik iespējams, sniegt priekšstatu par trimdinieku dvēseles pārdzīvojumiem šajos gados, cik to ļauj pieejamais informācijas daudzums.…