Vēl nav pienācīgi novērtēts tas ieguldījums, ko Latvijas diplomāti Šveicē (Jūlijs Feldmanis, Miķelis Valters), Lielbritānijā (Kārlis Zariņš), bet jo sevišķi Amerikas Savienotajās Valstīs (Alfreds Bīlmanis) un Zviedrijā (Voldemārs Salnais, Valdemārs Kreicbergs), un viņu līdzstrādnieki veica informācijas izplatīšanā Rietumos un informācijas vākšanā par norisēm okupētajā Latvijā. Vai bez Zviedrijā savāktajām plašajām ziņām par nacionālsociālistu okupēto Latviju, kuras nodeva tālāk ASV diplomātiem un slepenajiem dienestiem, Rietumu sabiedroto zināšanas nebūtu bijušas atkarīgas no Austrumu sabiedrotā sniegtās tendenciozās informācijas, resp., dezinformācijas?
Tāpat šķiet, ka Latvijas diplomātijas vēsturē ne visai korekti tiek novērtētas sūtņiem Zariņam (Lielbritānijā) un Bīlmanim (ASV) izsniegtās 1940. gada 17. maija ārkārtējās pilnvaras un to nozīme tieši Rietumu trimdas eksistencei. Kaut gan šīs pilnvaras izrādījās nepilnīgas — pilnvaru nesējiem nebija tiesību izmantot ārzemēs noguldītos Latvijas valsts līdzekļus, kā arī tiem nebija paredzētas eksīlvaldības funkcijas —, tomēr Latvijas Republikas diplomātisko pārstāvību eksistence Rietumu sabiedrotajiem vienmēr norādīja uz to, ka politikā un praktisku darbības lēmumu pieņemšanā jāievēro "Baltijas klauzula": aneksijas neatzīšana. Arī masīvā pēckara padomju propaganda nespēja panākt, lai Rietumu sabiedrotie baltiešu bēgļus/"dīpīšus" uzskatītu par "padomju pilsoņiem", kas būtu piespiedu kārtā repatriējami.…