Definēt, kas īsti ir tautas paražas, nav viegli. Pirmā kārtā paražas jāšķir no paraduma jeb ieraduma. Tā atsevišķa cilvēka ieradums pēc pusdienas nogulēties jeb vakaru pavadīt ar draugiem zināmā vietā pie zināma galdiņa nav paraža, jo tam, izņemot pierastu atkārtošanos, nav dziļāku motīvu, kādi ir katrai paražai. Turpretim paraža uzņemt ciemiņus un tos neizlaist no mājas bez pacienāšanas ir ar senu tradīciju, ko pārkāpt ir vairāk nekā grēks un noziegums. Tāpat tradīcija nosaka Jāņu vakara svinēšanu, kāzu ceremonijas u. tml. Paražas saista un noteic tradīcija un tās ir kopīgas lielākam cilvēku daudzumam, dzimtai, novadam, pat tautai, ar rituālu saistību, vairumā bāzējas uz apzinātām vai neapzinātām tautas reliģijas izskaņām resp. ticējumiem un izpaužas raksturīgā darbībā. Tautas paražās līdzi darbībai tā tad iet arī ticējumi ar darbības motīviem.
Kopa ar darbībām tie ir kāzu, bēru un kristību godos, ir darbā un cilvēku satiksmē. Izpausme nevar but bez motivējuma, bez uzskatiem, bez ticējumiem pamatā; var but arī vēlāki aitioloģiski darināti paskaidrojumi jau izzudušiem paražu iemesliem un pamatojumiem. Sastopoties ar savādākam paražām vai ticējumiem, mēs arvien meklēsim izskaidrojumu un prasīsim ,,kāpēc"? Protams, nekad nevar aizmirst, ka šie paskaidrojumi var būt veidojušies dažādi — paskaidrojumi, kas uzglabājušies tautas atmiņā cauri laiku gaitai, sastinguši stereotipus formulās, miglainā neskaidrībā uzglabājušos fragmentos; tie var būt arī, paaudzei no paaudzes tos pārņemot, pārveidojušies, dzīves un uzskatu maiņā to pamatiem izzūdot, kāpēc daudzreiz vieta nākuši vēlākie darinājumi. Melodiski tāpēc vajadzīgu uzmanība, lai izlobītu no paralēliem paskaidrojumiem vecākos slāņus to laika secība, atdalot pirmā kārtā jaunākos un atklājot senākos. To var izdarīt, gan palīgā ņemot paralēles no citam folkloras nozarēm, gan pārliecinoties, cik paskaidrojums plašāk sastopams dažādos Latvijas novados resp. vai tam nav pārāk lokāls vai pat individuāli nepārliecinātājs raksturs. Vēl ir iespēja, arī kontrolējama, ka pats ticējums, gan varbūt gauži Izplatīts, plašāk pazīstams, ir no grāmatām ņemts. Tad, protams, pārbaudāma paša šī avota vērtība. Bet šādi salīdzinot mūsu laikos sastopamos vai nupat uzrakstītos ticējumus un citus līdzīgus materiālus, jāievēro arī cita metode, meklējot ticējumu vecākos dokumentē jumus, kas var dot aizrādījumus par to stabilitāti, bet dažreiz arī atrast to izskaidrojumu avotu laikmetīgos uzskatos. Tā, piem., ticējumi par burvjiem un sevišķi raganām pa labai daļai izskaidrojas ar 16.—18. g. s. raganu prāvu materiāliem un uzskatiem par velna un viņa kalpu darbiem. Katrs šādi noteikts slēdziens par ticējumiem būs vērtīgs un drošs ieguvums to chronoloģiskai skaidrošanai.…
