Cilvēks savu eksistenci pirmām kārtām nodrošina ar darbu. Darbs dara cilvēku lielu. Darbā attīstās viņa fiziskais spēks un veiklība, rūdās prāts un krājas pieredze, rodas un veidojas morālās un estētiskās normas, top pasaules uzskats.
Frīdrihs Engelss norādījis, ka „ [..] darbs ir visas cilvēka dzīves pirmais pamatnosacījums un pie tam tādā mērā, ka mums zināmā nozīmē jāsaka: darbs ir radījis pašu cilvēku”.
Mūsu senči savas darba dzīves materiālo un garīgo guvumu atspoguļojuši folklorā – pasakās, teikās, sakāmvārdos, parunās, mīklās, anekdotēs un dziesmās. Tautas daiļradē iemiesota ne tikai viena cilvēka, bet visas darba tautas kopīgā materiālā un garīgā dzīve. Tādēļ to arī sauc par tautas daiļradi – par folkloru.
No visiem latviešu folkloras žanriem ar emocijām, domām un atziņām visbagātākais un nacionāli vissavdabīgākais ir tautasdziesma.
Latviešu tautas muzikālās daiļrades mantojums ir tautasdziesmas un tautas mūzikas instrumentālās melodijas. Salīdzinājumā ar tautasdziesmām šo melodiju skaits ir niecīgs; tautasdziesmas muzikālā ziņā ir daudz pārākas par instrumentālajām melodijām un ietver sevī visas latviešu tautas muzikālās daiļrades īpatnības. Tādēļ tautasdziesmu teorētiskajam apskatam referātā pievērsta galvenā uzmanība.
Dažādos laikos latviešu tautasdziesmas vērtētas dažādi – gan peltas, gan cildinātas. Pirmie par latviešu tautasdziesmu vērtību sprieda nelatvieši, galvenokārt vācieši, kuri tajās ielūkojās, gan īsāku vai ilgāku laiku uzturoties Latvijā, gan arī dzīvojot te pastāvīgi.
Pirmie spriedēji – Georgs Mancelis, Pauls Einhorns, Kristiāns Kelhs u.c. – noliedz jebkādu tautasdziesmu vērtību, nosaucot tās par apkarojamām, izskaužamām „blēņu dziesmām”, par tādām, „ka pats velns nevarētu nejaukākas un bezkaunīgākas sadomāt un priekšā celt”.
Arī Vecais Stenders uzskata latviešu tautasdziesmas par apkarojamām, tādēļ sacer savas „Jaunās ziņģes” un „Ziņģu lustes”, ko likt šo „blēņu dziesmu” vietā. Tomēr Stenders šajās dziesmās saredz arī latviešu dzejas aizsākumu un dziesmu pirmatnējās vienkāršības dēļ pielīdzina tās senvācu bardiskajām dziesmām. Vecā Stendera vērtējumi par latviešu tautasdziesmām mainās tādēļ, ka Eiropas kultūra ap šo laiku ievirzās citā gultnē: reizē ar vienpusīgiem prāta apgaismošanas centieniem sāk uzsvērt cilvēka jūtu dzīvi, „izsmalcinātībai” pretim liek vienkāršu, dabisku daiļumu, civilizācijai – dabu. Jaunos uzskatus pārliecinoši pauž franču rakstnieks un filozofs Žans Žaks Ruso (1712 – 1778). …