Arhīvu dokumentos, hronikās, apraktos un citos materiālos paustās liecības par latviešu dzīvi tālā pagātne ir ļoti trūcīgas. Tajos atrodami tikai netieši norādījumi uz to, kā latvieši audzinājuši jauno paaudzi laikā, kad vēsturiski nosacītu apstākļu dēļ nebija iespējams attīstīt savu raksturu, zinātni, radīt skolas.
Tautas pedagoģiju veidoja zemnieku dzīves praksē uzkrātās atziņas par audzināšanas mērķiem un līdzekļiem, kas mudināja iemācīt bērniem visu to, ko iepriekšējās paaudzes bija apguvušas par darbu un darba paņēmieniem, dabu, sadzīvi, ārstniecību, daiļamatniecību, zemes kopšanu, laika novērošanu, morāli un skaistuma radīšanu.
“Praktiskie ieteikumi audzināšanā, kas balstīti uz tautas prātniecību, liecina, ka jau tolaik bija apjausta sakarība starp audzināšanas praksi un pārmaiņām audzināmo uzvedībā un raksturā, prāta spēju attīstībā un tikumiskajā izaugsmē.”…