Cariskās Krievijas karaspēks atstāja Kurzemi un Zemgali bez nopietnas pretošanās ienaidniekiem, likās, ka tas neuzskatīja šīs teritorijas par savu zemi, kuras dēļ būtu vērts cīnīties. Tieši šis apstāklis veicināja latviešu sabiedrībā domu, ka Vidzemes aizstāvēšana, kā arī Kurzemes un Zemgales atgūšana veicama ar latviešu karaspēka vienībām. Protams, arī Krievijas cara valdība saprata, ka Vidzeme jāaizstāv par katru cenu, lai vāciešiem nebūtu brīvs ceļš uz Krievijas galvaspilsētu Pēterpili. Šo apsvērumu dēļ 1915. gada jūnijā latviešu pārstāvis Krievijas valsts domē J. Godmanis iesniedza krievu armijas virspavēlniekam lūgumu atļaut dibināt atsevišķas latviešu kaujas vienības. 1915. gada 19. jūlija tika izdota frontes virspavēlnieka pavēle par latviešu bataljonu dibināšanu.
1915. gada 1. augustā latviešu pārstāvji Krievijas valsts domē J.Goldmanis un J.Zālītis izlaiž izsaukumu latviešu tautai: „Pulcējaties zem latviešu karogiem!...Brāļi, stunda ir situsi. Kas tic tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!...”
12. augustā sāk darboties latviešu brīvprātīgo pieņemšanas komisija. Divu nedēļu laikā pirmie divi bataljoni ir jau saformēti. To sastāvā daudz Kurzemes bēgļu un Rīgas jauniešu. Nepārtraukti uz strēlnieku bataljoniem plūst latviešu vīri un pat gluži jauni zēni. Daudzi jānoraida tāpēc, ka tie kara dienestam par jauni vai par veciem.…