Latviešu strēlnieki

Palicēji apmierinājās tikai tad, kad pateicu, ka tuvākajās dienās arī viņi nokļūs frontē, ja ne citādi, tad lai nomainītu tos, kas jau bijuši sadursmē ar pretinieku un varbūt arī ievainotos. Pat ievainošanas draudi nemazināja jauno cīnītāju dedzību nokļūt frontē”.
Šādā noskaņojumā 9.oktobra vakarā 12 virsnieki, 819 apakšvirsnieki un strēlnieki ar 4 ložmetējiem, kā arī ar 40 zirgiem atstāja kazarmas un devās pretī nezināmajam. Rīgā palika bataljona štābs, ārrindas, mācību, jātnieku – izlūku spridzinātāju un sakarnieku komandas, kā arī tie karavīri, kas bija neapbruņoti vai bez zābakiem.
Acīmredzot Vācijas armijas vadība bija informēta par notiekošo, jo ap pusnakti Daugavas dzelzceļa tiltu bombardēja bez jebkādas krievu zenītieroču pretdarbības vācu cepelīns. Strēlnieki zaudējumus necieta, jo šai vietai tuvāk esošā 3.rota laikus paspēja noslēpties Kārļa ielas vārtos un trepju telpās.
Bataljona rotas tika piekomandētas 12.Sibīrijas strēlnieku divīzijai un pakļautas ģenerālim Egertam, kurš uzdeva latviešu strēlniekiem veikt pamatīgu izlūkošanu –fiksēt, kur vācieši ierīko savas aizsardzības līnijas, cik spēcīgi ir šie nocietinājumi. Lielākas kaujas netika plānotas un nebija paredzētas.
Jāpiebilst, ka latviešu brīvprātīgie, kas sastādīja cīnītāju lielāko daļu, uz šo brīdi nebija pieņēmuši zvērestu. Tas liecina, cik pēkšņa un negaidīta tikai pēc 9 nedēļu apmācībām bija strēlnieku nosūtīšana uz fronti.  
Stabila frontes līnija tikai sāka veidoties, abu pušu karotāji dzīvoja skuju būdās vai arī tuvumā esošo viensētu ēkās.…