1914. gada vasarā Latvija un latviešu tauta tika ierauta cilvēces vēsturē vēl līdz šim nepieredzētā karā. Karš starp Krieviju un Vāciju īpašu nozīmi guva tieši latviešu skatījumā. Ikviena valsts centās uzvelt otrai vainu bruņotā konflikta izraisīšanā, uzsverot tieši sava karaspēka darbības aizsardzības raksturu. 1905. gada revolūcija jau bija pierādījusi latviešu tautas izmisīgo vēlēšanos atbrīvoties no Baltijas vāciešu elites, un pie viena arī no krievu carisma jūga. Tādejādi kara sākumā priekšplānā joprojām palika latviešu un Baltijas vāciešu attiecības, kas pirmajiem ievērojami aktivizējoties, kļuva vēl asākas. Latvieši uzskatīja, ka pienācis laiks panākt līdztiesību ar priviliģētajiem vietējo vāciešu slāņiem un novērst , kaut nelielu daļu no agrākajām pārestībām
Latviešu strēlnieku bataljonu organizēšana un to pirmās cīņas.
1915. gada pavasarī latviešu plašākās aprindās ievērību izpelnījās uzskats, ka latviešu nacionālās karaspēka daļas varētu ievērojami sekmēt frontes stabilitāti Latvijas teritorijā, varbūt pat spētu aizraut sev līdz krievu daļas un padzīt vāciešus no Kurzemes, vai vismaz atspiest tālāk no Rīgas . Rimusies likās krievu pilsoniskās sabiedrības un administrācijas neuzticība latviešiem. Grūtāk bija cerēt ar ārēji pārspīlēto patriotismu ietekmēt cara galma aprindas.
Tīri praktiski latviešu nacionālo karaspēka vienību formēšanas jautājumu sāka risināt drīz pēc Jelgavas aizstāvēšanas. Piedāvājot krievu karaspēku papildināt ar latviešu brīvprātīgo vienībām, nebija padomāts par daudz maz noteiktu politisku prasību izvirzīšanu nācijas interesēs. …