Latviešu senā sabiedriskā iekārta tautas dziesmu spogulī

Paražu tiesības – senākā tiesību forma, kas izveidojās pirmatnējā sabiedrībā uz sociālo vai etnisko grupu paražu pamata. Realizējas, ja paražas pastāvīgi un vienveidīgi ievēro pārliecībā par to juridisko nepieciešamību.
Paražas bija kā cilvēku regulēšanas forma pirmatnējā sabiedrībā. Visilgāk tās saglabājās Āzijas, Āfrikas zemēs arī bija sastopamas viduslaikos un jaunajos laikos. Arī Latvijas tautai paražas nav svešas un tās jo projām ieņem nozīmīgu lomu sabiedrībā.
Šis darbs atspoguļo kāda loma bija paražām senajā latviešu sabiedriskā iekārtā.
Tauta bija zemkopju, lauku sabied­rība, kas dzīvoja aiz jauno bāliņu pilsētas vai nocietinātas vietas vaļņa, kur dzīvoja arī kā padoma devēji vecie bāliņi (kas bija neprecējušies); pēdējie aizsargāja pili, kad jauno bāliņu nebija klāt. Romiešu kvirīti bija šķēpneši, analoģiski bāliņi, cik var spriest pēc tautas dziesmām, cīnījās ar zobenu. Tālāk, tauta kā «populus» jāizšķir no vienkāršiem ļaudīm (Romā plebeji). Proti, tautieša kā lauku sabiedrības locekļa sencis ir bāliņš, kas kādreiz bijis pilsētas sabiedrības loceklis. Šādā plašāka nozīmē arī viņš ir bāliņš, lai gan parasti saucas par tautieti, tautu dēlu. Tātad bāliņu lauku sabiedrībā kā bāliņu pēcteči ir bāliņu tauta, tāpat kā kvirītu (viņu pēcnācēju) lauku sabiedrība bija «populus Quiritium».…