Ņemot vērā, vai rakstība ir jau izveidojusies, rakstības īpatnības, cik labi šī rakstība atspoguļo runāto valodu, jaunākā laikā - literāro valodu, latviešu valodas vēsturē var izdalīt četrus periodus:
I periods - bezrakstu periods, līdz 1525.gadam;
II periods - veclatviešu rakstības periods, 1525. - 1856. gads;
III periods - jaunlatviešu rakstības periods, 1856. - 1888. gads;
IV periods - mūsdienu ortogrāfijas izveide (latviešu nacionālās literārās valodas vēsture), 1888.gads - šodiena.
Bezrakstu periods
Šajā laikā rakstītu tekstu latviešu valodā nav. Nav arī latviešu tautas tagadējā izpratnē. Šajā laikā ir senlatviešu ciltis - kurši, zemgaļi, sēļi un latgaļi ar savu valodu, turklāt to ietekmēja arī blakus dzīvojošie lībieši.
Rakstu valodas attīstību var iedalīt trīs posmos:
piktogrāfiskā rakstība,
ideogrāfiskā rakstība,
lineārā jeb alfabētiskā rakstība.
Senlatviešu ciltīm, šķiet, ka piktogrammas nav bijušas, bet ideogrammas gan (apģērbos, akmeņos, darba rīkos, traukos u.c.)
Kad sāka veidoties tautības, arī valodai izvirzījās jauni uzdevumi. Baltu ciltīm - latgaļiem, zemgaļiem, kuršiem un sēļiem -, kuras apdzīvoja tagadējo Latvijas teritoriju, izvērsās cieši savstarpējie ekonomiskie sakari. Ekonomiskā sadarbība un teritoriālā tuvība veicināja arī cilšu valodu tuvināšanos. Uz šo valodu pamatu ap m.ē. 1.gs. beigām sāka veidoties latviešu tautas valoda. Latviešu skaņu - burtu rakstu sākotni varētu meklēt m.ē. 10-12.gs., kad paplašinājās cilšu sakari ar citām zemēm. Rakstu valodas izveidē, tāpat kā valodas attīstībā vispār, liela nozīme ir dažādiem vēsturiskiem apstākļiem tautas dzīvē.
Interese par to, kad Latvijas teritorijā uzsākta rakstu zīmju lietošana, radusies jau sen, 16.-17.gs. autoru darbos atrodamas pirmās ziņas par dažādu Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastes tautu senajiem rakstiem.…
