Secinājumi
Latviešiem jau senatnē bija rakstība, tiesa gan, tā bija bilžu rakstība, kuru latvieši lietoja apzīmējot priekšmetu piederību un maģisko rituālu veikšanai. Latviešu rakstība izveidojās tikai 16. gadsimtā, kuru izveidoja vācu mācītāji, kuri veidoja latviešu valodu ņemot par pamatu savu valodu, tādēļ latviešu valodā parādījās neloģiski sakārtojumi un vācu vārdu formas un gramatika. Tādi ievērojami rakstnieki kā Pēteris Kanīzijs, Ertmanis Tolgsdorfs, Mārtiņš Luters, Vecais Stenders, Georgs Mancelis, Kristaps Fīrekers, Kārlis Mīlenbahs, Jānis Endzelīns bija svarīgas personas, latviešu valodas attīstības laikā. Latviešu valoda ir cietusi daudzas pārmaiņas sākot ar valodas „pārvācošanu” un beidzot ar internacionālismu izmešanu un atgriešanos pie senās latviešu runas valodas īpatnību izmantošanas. Vācu latviešu valoda tika lielā mērā izkropļota, paši vācieši to ne labprāt lietoja, bet uzspieda to lietot latviešiem, tomēr ne visi latvieši piekāpās, citi paliki pie savas vecās burtniecības valodas. Neskatoties uz to, ka latvieši ir bijuši pakļauti daudzām tautām, latviešu rakstības izveidošanā noteicēji ir bijuši vācieši, jo ar vāciešiem ir bijusi visciešākie ekonomiskie, politiskie un kultūras sakari, kuri tajā laikā bija visai ietekmīgi faktori, lai varētu pastāvēt kā tauta, tā valsts. Latviešu valodas izveidošanā iesaistījās ļoti daudz cilvēku gan valodnieki, gan visi citi iedzīvotāji, kuri zināja par seno latviešu valodu.…