Ievads
Pasteļa pirmssākumi meklējami Itālijas 16. gadsimta mākslā,kadn pirmo reizi tika minets termiņš „pastelis”.Bet 17.gadsimta Niderlandes mākslinieks Vallerāns Vaijāns pirmais apliecināja,ka gleznošana ar pasteli jeb sausajām krāsām ir līdzvērtīga eļļas glezniecībai.
Eiropā par pasteļa uzvaras gājiena sākumu uzskatāms 18. gadsimts, boroka un rokoko laikmets,kad veidojās pasteļglezniecības tradicijas,tēmu loks un specifiskie līdzekli. Tas ir itāļu gleznotājas Rozalbas Karjeras laikmets.Tas ir arī franču pasteļglezniecības laiks,kad franču māksla sev ieguva jaunu organisku glezniecības valodu, radīja neatkartojamu pasteļglezniecības skolu. Pastelis no vienkarša tehniska paņēmiena izveidojās par garīguma,poēzijas un intimitāte paudēju.
Aizsargreakcija pret „mužīgo skaistumu” pastelim ir pieškirta trausla un samērā neizturīga tehnika. Pasteļkrita slanis vāji saistās ar parīra vai audekļa pamatni un pie mazāka satricinājuma daļēji no tā nobirst. Pasteli var gan nostiprināt, lietojot dažādus fiksatīvus, bet tad zūd gleznojuma specifiskā virsmas samtainība un krāstoņu dziļums.
Latviešu glezniecībā pastelis nav nejaušs viesis. Mūsu māksla, veidojoties Eiropas ģeogrāfiskajā perefērijā, guvusi daudzveidīgus garīgos impulsus. Tie 19. un 20. gadsimtu mijā nāca caur Peterburgas mākslas dzīvi – ar akademisku nopietnību, ar realistiskās glezniecības demokratismu un tautiskumu.
Latviešu mākslā pirmie pasteļglezniecības interešu impulsi varēja tikt gūti, vērojot Peterburgas mākslinieku apvienības „Mir iskusstva” (1898 - 1924) radoši aktīvo darbību. „Mir iskusstva”grupējums uzturēja ciešus kontaktus gan ar pašmaju, gan ārzemju māksliniekiem, organizēja vērienīgas franču, vācu, angļu, holandiešu, beļģu, austriešu, ungāru, zviedru, amerikaņu un japāņu mākslas skates.
Jauno krievu makslinieku grupejuma intereses tika pievērstas Rietumeiropas simbolismam un jūgendstilam, seno kultūru, īpaši franču 18. gadsimta glezniecības tradīcija atjaunotnei. Viņu daiļradē ienāca arī pastelis līdz ar necilu un aizmirstu glezniecības un grāfikas tehniku – temperas, guašas, akvareļa, krāsaino zīmuļu, grafīta, oglesaktīvu reabilitāciju.
Arī Rīga 19.gadsimta beigās sajuta Rietumeiropas mākslas tiešas ietekmes. Tās savukārt stimulēja vāciskā Rīgas Mākslas veicināšanas biedrība, organizējot Berlīnes, Minhenes un Vīnes secesiju mākslinieku izstādes ar impresionisma, simbolisma un jūgendstila ievirzes darbiem, Latviešu mākslinieki varēja iepazīties gan ar impresionisma grupējuma lidera gleznotāja Makša Lībermaņa (1847 - 1904), gan jūgendstila virtuoza Franča Lēnbaha (1836 - 1904) pasteļgleznojumiem.
Pastelis pamazām iemantoja latviešu mākslinieku simpātijas. Divdesmitajos un trīsdesmitājos gados, kad mūsu gleznotāji sāka regulāri iepazīt Rietumeiropas kultūru, viņu redzes lokā līdz ar pārējo mākslu nokļuva arī pastelis kā klasiskajā izteiksme, tā jaunlaiku mākslas paraugos.
Apmēram simt gadu posmā – no 19. gasimta beigām līdz 20.gadsimta astoņdesmitajiem gadiem – latviešu māksla bijuši pasteļglezniecības paisumi un bēgumi. Pastelim pievērsušies mūsu klasiķi Janis Rozentāls un Vilhelms Purvitis, viņu laikabiedri Jānis Lībergs, Rūdolfs Pērle, Aleksandrs Romans, Pēteris Kalve un citi. Vēlāk arīgleznotāji Jānis Liepiņš, Ģederts Eliass, Kondrāts Ubāns un Uga Skulme, Eduards Metuzāls, Helmuts Markvarts, Aleksandrs Cīrulis, Rudolfs Vilciņš, Jēkabs Strazdiņš, Karlis Meiris, Pāvils Šteimahers, Voldemars Irbe, Erna Geistaute un Fridrihs Milts.
Latviešu glezniecībā pasteļa saknes cieši savijušas ar profesionālās mākslas veidošanas procesu. Patikami apzināties, ka gleznotāju spēcīgākais un demokrātiskākais kodols lūkojies pasaulē ar redzīgu skatienu un plašuma domām. Tāpēc arī pievēršanas pastelim viņiem nav pagajusi secen.
1. Latviešu pasteļglezniecības attīstības sākums
Ar nostalģisku skatienu pagātnē mēs uz vēstures pjedestāla paceļam tos savas tautas dēlus, kuri 19. gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados brauca uz Peterburgu gūt zināšanas un skoloties par māksliniekiem.
Šie jaunie censonie Peterburgā briedināja savas profesionālās zināsanas, bet gribu stiprināja un garu pacilāja latviešu jaunās inteleģences pulciņā „Rūķis” (ap 1890 - 1910). Viņu vidū arī Janis Rozentāls un Vilhelms Purvītis. Kā laiks pierādījjis – mūsu spējīgākie un spēcīgākie gleznotāji.
Kā viens no pirmajiem pastelim pievēršas Janis Rozentāls. Un pirmajs apjauta pasteļa spēles noteikumus.
…
