Latviešu tautai ir gadsimtiem senas sadzīves tradīcijas, kopīga svētku svinēšana, cienasta gatavošana, ciemiņu sagaidīšana un cienāšana. Namamātes gadu simtus ir gatavojušas dažādus garšīgus ēdienus no lauku māju labumiem. Tie vienmēr ir īpaši gatavoti un celti svētku galdā, izrādot cieņu pret viesiem, kaimiņiem un draugiem. Latviešu nacionālā virtuve īpašu goda vietu ieņem tādos tradicionālos svētkos, kā Lieldienas, Līgo svētki, Mārtiņdiena, Ziemassvētki un jaunais gads. Šajās reizēs saimnieces ģimenēs var parādīt savu prasmi ēdienu gatavošanā un tradīciju ievērošanā, klājot bagātīgus, tautiski noformētus un smaržīgiem, kūpošiem speķa pīrādziņiem un sklandu raušiem klātus galdus.
Virtuve ir katras tautas kultūras sastāvdaļa, kam ir par pamatu gan tautas tradīcijas, gan tās vēsture, gan ģeogrāfiskais stāvoklis.
Ēdienreizes senajā latviešu sētā tika uzskatītas par svarīgu dienas sastāvdaļu, kad visa ģimene sanāca kopā pie lielā saimes galda, pārrunāja dienas notikumus un nesteidzīgi baudīja maltīti. Parasti visa saime ēda no vienas bļodas, kamēr tā tukša un vēders pilns.
Latviešu virtuvi ir veidojušas tradīcijas, kuras nosaka ziemeļnieciskais klimats, bagātie tīrumi, biezie meži un brīva pieeja Baltijas jūrai. Līdz pat 20.gs. sākumam latviešu un lībiešu pamatnodarbošanās bija lauksaimniecība un zvejniecība, tādēļ visas uztura izejvielas tika iegūtas galvenokārt pašu saimniecībās.
Latvijas laucinieku ēdienkartē galvenie pamatelementi ir bijuši rudzu maize, dažādas biezputras, pākšaugi un dārzeņi, īpašos mielastos – cūkgaļa, putnu gaļa, zivis un medījumi, kuri arī šodien ir uz katra svētku galda gan pilsētā, gan laukos. Uz galda goda vietā vienmēr bija maize, kas simbolizēja pārticību. Uztura papildināšanai, mežos lasīja sēnes un ogas.
Šais dienās sabiedrībai piedāvāt tikai senlatviešu virtuvi būtu visai eksotiski, lai gan ir, kas pēc tās tiecās. Ir arī cilvēki, kas nespēj pieņemt senlatviešu virtuvi, tāpēc jāmeklē kompromisi, lai katrai sabiedrības daļai dotu to, pēc kā viņi ir nākuši.…
