Latviešu nacionālā inteliģence

Iezīmējas vairākas problēmas: kā un kur sāka veidoties latviešu nacionālā inteliģence? Kā gājuši Latvijas (Vidzemes, Kurzemes) eiropeizācijas ceļi? Kāds īpatsvars Latvijas vēsturē ir bijis “intelektuālajai trimdai”, ārpus Latvijas teritorijas mītošajiem latviešu inteliģentiem? Vai tautiskā atmoda veidojās galvenokārt Latvijā pašā vai ārpus tās? Kā un kur veidojās Latvijas politiskās kultūras aizmetņi, Latvijas autonomijas, vēlāk – valstiskuma ideja? Un varbūt – šaurākā aspektā – kā un kur veidojās Latvijas zinātnes iedīgļi – Rīgā, Jelgavā, Tērbatā vai arī kur tālāk ārpus Latvijas? Šādus jautājumus uzdot varētu vēl vairākus citus, nedomāju, ka uz visiem tiem šodien radīsim atbildes. Domāju, ka līdz Latvijas valsts nodibināšanai nevienai pilsētai ārpus Latvijas teritorijas, atskaitot Tartu (Tērbatu), Latvijas kultūrvēsturē nav bijusi lemta tik nozīmīga loma kā Sanktpēterburgai, un tādēļ šo, Pēterburgas posmu, būtu jāatceras, jāizvērtē.
Atgādināšu, ka 1703. gada 1.(12.) maijā Pētera I vadītais karaspēks ieņēma zviedru cietoksni Nienšanci netālu no Ņevas grīvas un 16.(27.) maijā tur tika likti pamati Sanktpēterburgas (jeb Petropavlovskas) cietoksnim, ko nosauca Sv. Pētera vārdā. Ar šo datumu saista Pēterburgas dibināšanu, jo vēl tajā pašā gadā tur sāka celt arī ostu, biržu, tirdzniecības centru, cara rezidenci, gadu vēlāk – admiralitāti, bet 1712. g. Pēterburgu pasludināja par Krievijas galvaspilsētu. Visi šie akti šīsdienas latviešu inteliģentā var izaicināt pretrunīgas jūtas un asociācijas, jo laika ziņā tie sakrīt ar Pētera I un Šeremetjeva postošajiem iekarojumiem, ar Krievijas impērijas tapšanu un tās iziešanu uz Baltijas jūru, ar “loga ciršanu uz Eiropu”.…