Senlatviešu mūzika
Bagātais dainu un tautasdziesmu krājums liecina par tautas dziedāt prieku jau tālā senatnē. Vēl vairāk – dziesma, deja un skaņu rīku spēle tika uzskatīta par neatņemamu rituālu sastāvdaļu. To mērķis bija nodrošināt auglību zemei, lopiem un pašai ciltij. Dziesmu neuzskatīja tikai par izklaidi. Tā bija dzīves un izdzīvošanas nozīmīga sastāvdaļa.
Senākais latviešu dziedāšanas veids ir teicamās dziesmas. Tās vairāk tiek skandētas, izsauktas nekā izdziedātas. Raksturīgas daudzbalsīgas dziesmas ar lomu sadalījumu. Latviešu dziedāšanas tradīcijās izdalāmi divi cikli – gadskārtu un ģimenes ieražu dziesmas. No gadskārtu dziesmām raksturīgākās ir Mārtiņos, ziemas saulgriežos, budēļu iešanas laikā dziedamās, līgo un Jāņu dziesmas. Tās ir kopīgi dziedamas dziesmas, saistītas ar rituāliem, parasti tiek izmantota viena vai vairākas melodijas, ar kurām dzied attiecīgajai situācijai piemērotus tekstus. Dziesmu piederību gadalaikiem var noteikt arī pēc piedziedājumiem. Jāņu dziesmām ir raksturīgs „līgo”, ziemas saulgriežiem „kaladū”. Visvairāk ir saglabājušās tieši līgo dziesmas.
Svarīgu vietu dziedāšana ieņem arī cilvēka mūža nozīmīgos posmos, kas saistās ar dzimšanu, kristībām, precībām, kāzām un nāvi. Tradicionālā dziedāšana saistīta ar kustībām, īpašiem tērpiem, maskām un tautas instrumentu pavadījumu.
Viens no senākajiem mūzikas instrumentiem ir stabule. Par to liecina arheoloģiskajos izrakumos atrastie instrumenti un stabulētāja attēls uz Tērvetes pilskalna sienas apmetuma fragmentiem. Vispopulārākais latviešu tautas instruments ir kokle. Kokle Latvijā pazīstama visos novados, tā tika uzskatīta par svētu instrumentu, kam piemīt maģisks spēks. „Ģadskārtu ieražu dziesmas dziedāja velnabungu, dūdu, ģīgas, robdēļa pavadībā Dančiem piespēlēja bungas, stabules, sietiņš, pūšļa vijole. Par signālinstrumentiem noderēja āžrags, klapata, govju zvans. Kāzu godos izmantoja arī tādus instrumentus kā eglīte, trideksnis, zvārguļu josta.”…
