LAIMA
Laima pārstāv īpašu dievību grupu – tā sauktās likteņdievības, kādas ir, laikam, visām Eiropas tautām. Palaikam katrai tautai to ir pa trīs: grieķiem – trīs moiras (Kloto, Lehesa, Atropa), romiešiem – trīs likteņi (tria fata) jeb trīs parkas (tres parcae), ģermāņiem – trīs nornes ( Urdandi, Verdandi, Skuldr) utt. Tāpat latviešu folklorā bez Laimas retumis tiek minētas arī Dēkla un Kārta – tātad tāda pati likteņdievību trijotne kā citām tautām.
Lielākoties tomēr kā dainās, tā teikās un pasakās tiek daudzināta tikai Laima – tāpēc, ka Laima daudzviet būs stājusies arī Dēklas un Kārtas vietā: trūka tādu sugas vārdu, kas būtu spējuši atbalstīt Dēklas un Kārtas vārdu saglabāšanos. Laimas vārdam palaimējās. Te īpašvārdu palīdzēja saglabāt sugas vārdi “laime”, “nelaime” un šo vārdu atvasinājumi. Ir sugas vārds “kārta”, turklāt bieži un plaši lietojams, bet visas šī vārda nozīmes ir pārāk tālas nozīmei “liktenis”. Ir arī sugas vārds “dēkla” (tā Kursā saucot raganas), bet maz pazīstams un zūdošs.
Šaubīties par to, ka mūsu senreliģijā bijušas trīs likteņdieves, nav pamata. Triju sievu un triju meitu motīvs latviešu folklorā ir visai izplatīts, arī tādās dainās un pasakās, kas pirmajā acu uzmetienā nešķiet mitoloģiska satura. Visi būsim lasījuši pasaku par trim māsām – vienaci, divaci un trejaci. Tās pirmās divas ir draudošas, bet nav bīstamas, taču trešā ir gan draudoša, gan bīstama. Tāpat pasakā par trim vērpējām un dziesmās par trim māsām.…