Latviešu mitoloģijas kopainu veido galvenokārt netieši dažāda rakstura avoti. Senākās liecības sniedz arheoloģi; pēc tās var pieņemt, ka latviešu cilšu priekš teču dzīvē būtiska nozīme bijusi fetišismam, totēmismam, uguns, Saules, Mēness un Pērkona kultam, dažādām maģijas formām. Sākot ar 12. gs., rakstu liecības rodamas hronikās, ceļotāju aprakstos, baznīcu vizitāciju protokolos, vārdnīcā, filozofijas un historiogrāfijas darbos.
12.- 17. gs. tajos dominē dabas pielūgsme, kuras centrā ir kosmogonisku parādību - Saules, Mēness, zvaigžņu (Ausekļa), Pērkona personifikācijas, dievināšana. Ar dabu lielākoties saistītas arī dažādas mātes; daļa no tām sakņojas priekšstatos par mājas sargātājiem, auglības veicinātājiem gariem. Tikai dažos avotos pieminētas likteņa dievības Laima un Dēkla, toties gandrīz katrā stāstīts par svētvietām-birzīm, atsevišķiem kokiem, ūdeņiem (īpaši avotiem), kur notiek upurēšana; 17. - 18 .gs. upurvietām pievienojas arī katoļu kapelas, bet daži svētie iekļaujas lopkopja darbu veicinātāju garu pulkā.
Es šajā referātā runāšu par šādām mitoloģiskām būtnēm; Dievs, Laima ,Saule un Mēness, Pērkons, Māra un Ūsiņš.…