Lai arī pēdēja laika mitoloģijas pētīšana ir gājusi milzu soļiem uz priekšu, tomēr jautājumā par ticības izcelšanos vēl tagad nav pie zinātniekiem pilnīgas vienības. Tas arī ir viegli saprotams, jo Eiropā senā pagānu ticība jau sen ir atmesta un aizmirsta. Veco hroniku ziņas par pagānu dieviem ir parasti ļoti trūcīgas, kādēļ uz tām arī nevar visai droši palaisties. Veco mītu atmiņas tautas tradīcijās ir atkal sagrozītas gan zem kristīgās ticības ietekmes, gan arī zem tautas dzejas un prātniecības virzieniem. Mežoņu tautu mīti citās pasaules daļās arī bez šaubām ir gājuši savu attīstības gaitu, un tie paši ir vēl samērā maz izpētīti. Dažādās teorijas mītu pētīšanā runā nereti viena otrai pretī, tā ka arī tās ne katrreiz veicina tautas ticības pareizu izpratni. Mūsu dienu speciālisti aprobežojas visvairāk ar faktu konstatēšanu, atstājot jautājumus par mītu izcelšanos bieži vien neizšķirtus.
Ja tad nu rakstnieki, kas nav iedziļinājušies valodniecībā, etnogrāfijā un kultūras vēsturē, sāk pētīt mitoloģiju, tad var iedomāties, cik viegli viņi var nomaldīties ar saviem spriedumiem. Ir plaši pazīstama tautas dziesma, kur ir teikts, ka saulīte kavējas “aiz viņiem kalniņiem, bāra bērnus sildīdama”. Nespeciālists nu būs pārliecināts, ka še seno latviešu dievība Saule izrāda savu žēlsirdību par nabaga bāriņiem. Folklorists turpretī meklēs še aizņēmumu no rietuma Eiropas samērā jaunām romantiskām dziesmām, kur šāds salīdzinājums plaši jo plaši ir sastopams.…
