Ievads
Latviešu mitoloģija – latviešu pasaules uztveres un atveides sistēma. Dabas pasauli, kurā dzīvoja senlatvietis vienoja kopīga pasaules izpratne, kopīga jēga, kuru glabā dziesmas, mīklas, pasakas un teikas, ticējumi, tautas tradīcijas. Latvieši ar savu īpatnējo tautas mentalitāti ir izveidojuši savdabīgu mitoloģisko sistēmu (senreliģiju). Reliģiju vēsturē pazīstam divus galvenos reliģiju tipus:
• Politeisms (no grieķu val. poli – daudz + theos – Dievs) jeb daudzdievība;
• Monoteisms (no grieķu val. monos – vienīgs + theos – Dievs) jeb viendievība.
Latviešu senčiem bijusi sava reliģija ar samērā lielu dievību skaitu, līdz ar to jāsecina, ka latviešu senreliģija pieder pie politeistisko reliģiju tipa. Tā kā reliģija ir ticība pārdabisku spēku (dievu, garu u.t.t) esamībai, jāsecina arī ka latvieši ticējuši tiem, pieminot tos folklorā - teikās, pasakās, tautasdziesmās, ticējumos, buramvārdos.
Avoti , kas sniedz informāciju
Par latviešu mitoloģiju uzzinām no dažādiem avotiem. Laika gaitā ir sakrāti apmēram trīs miljoni dažādu žanru pierakstu. Tajos atklājas gadsimtiem krāta tautas gudrība, cilvēcības mācība. Senču pasaule ir bijusi skaisti sakārtota, jo tajā valdījusi saskaņa, atbilstība starp dabu un cilvēku.
Sākot ar 12.gs. ir rakstiskas liecības dažādās hronikās. Pirmais hronists (14.gs.), kas plašāk rakstījis par baltu cilšu dzīvi ir Pēteris Dusburgs. No viņa uzzinām par baltu, galvenokārt prūšu, svētvietām.
16.gs. pirmajā pusē jāmin Simons Grūnavs kurš savos rakstos minējis krīvu krīvu, Romoves svētozolu un dievības.
Interesanti atzīmēt, ka ģeogrāfs un matemātiķis Sebastians Minsters 1550.gadā darbā "Cosmographija" atzīmē, ka Vidzemes zemnieku vidū ir daudz tādu, kas neko nezina teikt par Dievu un viņa svētajiem. Viens pielūdz Sauli, otrs Mēnesi, viens izvēlas pielūgšanai skaistu koku, otrs akmeni vai ko citu, kas tam tīk.
Līdzīgas ziņas sniedz arī Baltazara Rusova "Livonijas hronika".
Ziņas saglabājušās, ka Kurzemē pielūdzot Sauli, Zvaigznes, dabas parādības un dzīvniekus, turklāt Latgalē tic debesu un zemes Dieviem, sevišķi Ūsiņam – zirgu patrons.
18.gs. vidū Johans Harders publicējis darbu par senlatviešu ticību, zināšanām, amatiem un tikumisko dzīvi, bet 18.gs. otrajā pusē šos jēdzienus savā vārdnīcā min Jakobs Lange.
Vecais Stenders (Gothards Frīdriks Stenders) mitoloģiskos jēdzienus lieto savos darbos – vārdnīcās un gramatikā, ko varam uzskatīt par sevišķi svarīgiem, piemēram, Ūsiņa vārda nozīme skaidrota visai dažādi. Vecais Stenders to saista ar vārdu ūzas - bikses, dzeltenā vaska krāsā, kā rezultātā folkloras materiālos parādās uzskats, ka Ūziņš esot bišu dievs, bet Ūsiņš - zirgu dievs.
19.gs. varam minēt Henriju Visendorfu - viņa vārds blakus Krišjānim Baronam lasāms "Latvju Dainu" pirmizdevuma titullapā.
20.gs. latviešu mitoloģiju pēta un apraksta valodnieks, etnogrāfs un folklorists Pēteris Šmits. Viņš savos darbos pauž, ka latviešiem dievības ir samērā nedaudz: Dievs jeb Debesstēvs un Zemesmāte, Saule un Mēness, Auseklis un Austra, Pērkons un Varavīksne, Mātes, Mežatēvs, Laima, Dēkla, Kārta un Māra. Tiek minētas arī ļaunās dievības – Velns un Jods, taču profesors Šmits uzskata ka tie veidojušies kristietības ietekmē.
…
