Romas katoļu baznīcas politiska vara Rietumeiropā 12.gs. sasniedza savas ietekmes virsotnes. Noslēdzās astoņus gadsimtus ilgusi ģermāņu tautu kristianizācija –( Dānijā kristīgā ticība uzvarēja 10.gs. beigās, Norvēģijā pēdējā 12.gs. sākuma šai Rietumeiropas ticības vārdā anglosakšu misijai pakļāvās Zviedrija). 12gs. Beigās sākās nākamais – Rietumeiropā pēdējais – kristianizācijas vilnis. Šoreiz tas ilga apmēram gadsimtu un bija vērsts pret Baltijas reģionu tautam.
Krustu karu laikā kad sāka noskaidroties visas Eiropas politiskais un reliģiskais iedalījums, baltijas telpa savas ģeogrāfiskās situācijas dēļ bija kļuvusi par īpasi nozīmīgu objektu starptautisko ietekmju sfēru sadalē. Interesi par reģionu izrādīja gan Romas katoļu, gan Bizantijas pareizticīgo baznīca. Šīs abas 11.gs. sašķēlušās kristīgās reliģijas sev pakļāva jaunas teritorijas un sadalīja Eiropu pareizticīgajā Austrumeiropā ar latīņu rakstību un savu kultūras attīstibas ceļu.
Reliģijas ietekmes veicināšanās un kristianisma sludināšanas galveinai spēks bija mūku ordeņi, klosteri un baznīcas. Galvenokārt tur radās un uzkrājās pirmā literatūra un sakrālā māksla, no šejienes misionāri veica tautas pastorizācijas (garīgās aprūpes) darbu. Daugavgrīvā pirmie savu darbību uzsāka cisteriešu ordeņa mūki (1205.g.), vinņi darbojās visu 13.gs., bet cisterciešu sieviešu klosteris Rīgā darbojas augustīniešu ordenis (līdz 1373.g.), tomēr visietekmīgakie kristīgās ticības izplatītaji vietejo iedzīvotaju vidū bija franciskaņu un dominikāņu mūki.…