Izvēlētā kursa darba tēma ir latviešu literatūras interpretācija kino 20.gs. 50.gados. Šo tēmu ir īpaši interesanti apskatīt, jo padomju laikmeta apstākļos gan literatūra, gan kino ir veidojušies savdabīgi. Attiecīgi vēsturiskajā kontekstā, kas aptver laika posmu no Otrā Pasaules kara līdz pat PSRS sabrukšanai, visas kultūras jomas tika lielākā vai mazākā mērā pakļautas PSRS ideoloģijas ietekmei, un to uzdevums bija šo ideoloģiju izplatīt tālāk. Tā kā šis laikmets nav viendabīgs, arī literatūras un kino attīstība nav vienāda visos 50.gadu laika posmos, tāpat jāņem vērā režisora un scenārija autora subjektīvais skatījums, kas izpaužas attiecīgajā tehnisko līdzekļu izmantojumā filmas uzņemšanas procesā un redzējumā uz literārā darba galveno ideju.
Veidojot šo darbu es vēlos iepazīties ar 20.gs. 50.gadu literatūru un kino, to izpausmēm un pastāvošās iekārtas ietekmēm uz šīm jomām, kā arī analizēt literārā darba pārtapšanu kino un izmaiņas, kas radušās šajā procesā.
Kursa darba galvenais mērķis ir izveidot autora un režisora subjektīvā skatījuma salīdzinājumu, kas ir pakļauts noteiktām laikmeta normām un ideoloģijai, un apskatot, kā tas tiek paveikts literārajā darbā un kā – izmantojot vizuālos un skaņas izteiksmes līdzekļus kino. Šis darbs ir nozīmīgs, jo pašlaik samērā maz ir pētīta literatūra un materiāli par 20.gs. 50.gadu kino Latvijā.
Šī darba veikšanai izvēlētās metodes ir literatūras avotu analīze un sistematizācija.
Kā galvenos avotus latviešu literatūras interpretācijai kino 20.gs.50. gados izvēlējos Viļa Lāča romānu „Uz jauno krastu”, ar tāda paša nosaukuma ekranizāciju, un R. Blaumaņa noveļu ekranizāciju „Salna pavasarī”, jo šīs ir nozīmīgās 50.gadu lielfilmas, kuras atklāj pārmaiņas, kas rodas literārajam darbam pārtopot kino, ietverot 50.gadu politisko situāciju, kas ir veidojusi un ietekmējusi režisora subjektīvo skatījumu, kas savukārt ir pakļauts pastāvošajās ideoloģijas vērtību sistēmai un normām.…