Klasiskas vērtības rodas, laika putekļiem klājoties pār tām gadu un gadsimtu garumā. Šis mūsu „senču mantojums” nāk mums līdzi ne tikai caur daiļliteratūras grāmatām vai enciklopēdiskiem izdevumiem, bet čakli ar to tiekam iepazīstināti arī sēžot skolas solā. Tāpat kā mūzikas stundas pamatskolā (kad tās ir obligātas, nevis kā izvēles priekšmets) nav iedomājamas bez E. Dārziņa „Melanholiskā valša” vairākkārtējas noklausīšanās, tā arī literatūras mācībai atvēlētais laiks noteikti visiem mums asociējas ar tādiem rakstnieka radītiem darbiem kā J. Poruka „Kauja pie Knipskas” un R. Blaumaņa „Nāves ēnā”. Diskusija par to, kādēļ pamatskolas literatūras (Literatūra – viss uzrakstītais un grāmatās izdotais. Literatūra atspoguļo dzīvi [10.].) mācību grāmatās ietverti tieši šie darbi, manuprāt, ir izslēdzama uzreiz, jo mums noteikti tiek piedāvāti paši spilgtākie un vērtīgākie no visiem literārajiem darbiem. Tomēr, kā saka tautas paruna, nav ļaunuma bez labuma, līdz ar to nav arī labuma bez ļaunuma. Par mūsu literatūras mantojumu dzirdamas arī negatīvas atsauksmes, ārzemnieki to bieži mēdz dēvēt par „cietēju literatūru” [1.;8.] un ne nu gluži bez pamatojuma, jo mūsu rakstnieku darbos galvenais uzsvars tiek likts uz vājā un stiprā cīņu, uz padevības un kundzības pretstatījumu. Kā zināms, gadsimtu gaitā latviešu tauta ir atradusies dažādu zemju valdnieku jūgā, allaž bijusi cietēja lomā, bet allaž tomēr uzskatījusi, ka visu dara pareizi. Iespējams, tas ir atstājis sekas arī uz literārajiem varoņiem, starp kuriem kā labais galvenokārt dominē vājais tēls. Nerunāsim par meitenēm, jo tās vienmēr procentuāli vairāk par zēniem šajā vecumā ir iedziļinājušās dažādu tautu un rakstnieku daiļliteratūras grāmatās, veidojot savu viedokli objektīvāku un daudzpusīgāku. Savukārt zēni procentuāli vairāk lasa tikai mācību grāmatās ietvertos daiļdarbus [7.;4.]. Kā zināms, pieaugušam cilvēkam raksturīgais psihiskais līdzsvars pusaudzim veidojas 11 – 18 gadu vecumā [11.], tādēļ šajā posmā psihe ir viegli ietekmējama. Mūsdienās arvien biežāk gan sabiedrībā, gan arī ģimenes dzīvē dominējošā sāk kļūt sieviete, palēnām atgriežot mūs pie laika, kad valdīja matriarhāts, propagandējot sievietes pārākumu pār vīrieti. Vai tas nozīmē, ka sievietes pakāpušās pakāpienu augstāk pa evolūcijas kāpnēm? Vai iespējams, ka vīrieši pusaudža gados izveidojuši sev zemapziņā priekšstatu, ka viņiem jābūt vājiem un viegli iespaidojamiem, lai savā uzvedībā skaitītos labi un pareizi? …
