50. un 60. gadu mijā pēc ideoloģizētas kritikas, kad rakstnieki vairāk pievērsās ikdienas tēlojumam un tās problemātikai, pagātne kļuva par darbu varoņu subjektīvo pagātni, kas aizslēpta aiz ikdienas sadzīves detaļām.
Vēsture pastiprināti ar atsevišķu tēlu starpniecību ienāk 50. un 60. gadu mijas romānos, kuru autores ir sievietes(D. Zigmonte, R.Ezera, I. Indrāne, I. Meldere – Dzērve). Šo autoru darbos vēsture eksistē atsevišķa cilvēka atmiņās un nosaka kolīzijas viņa apziņā, veido viņa tagadnes rīcības motivāciju. Romānos atklājas neizdzīvotas vēstures sajūta. Pretēji varoņiem, kas atrodas romānu centrā un ir ideālu apliecinātāji, kā psiholoģiski patiesāki tiek tēloti tie varoņi, kuri pārstāv „veco pasauli” un tāpēc nevar kļūt par centrālajiem tēliem
.60. gadu sākumā rakstniecībā aktivizējas vecākās paaudzes rakstnieki.…