Laiku pirms 60 gadiem mēs varam skatīt tā laika acīm. Vērtēt mēs to varam šī laika acīm, laužoties cauri ilgiem svešu varu un ideoloģiju noklusējumiem, sagrozījumiem un meliem.
Latvija nebija karotāja valsts Otrajā Pasaules karā. Otrais Pasaules karš Latvijai un Latvijā bija citu tautu un ideoloģiju karš uz dzīvību un nāvi. Latvijas valsts un tauta varēja tikai zaudēt un zaudēja šai karā starp divām totalitārām varām, kas bija izcīnījušas Latvijas neatkarību un negrasījās to atjaunot. Tas bija mūsu nebrīvības karš, kurā uzvarēt varēja tikai Latvijas ienaidnieki. Un tie darīja un vēl arvien dara visu, lai noslēptu un noliegtu –patiesību.
Otrais Pasaules karš 1939. gada 1. septembrī aizsāka leģionāru cīņu par Sarkanās Armijas sakaušanu Austrumu frontē. 15. divīzijai ciešot smagas sakāves, tā tika sagrupēta un aizsūtīta cīnīties pret Padomju armiju starp Poliju un Vāciju. Karš beidzās 1945. gada 8. maijā, bet latviešu leģionāru cīņa turpinās līdz pat mūdienām. Tā ir cīņa par reputāciju. It īpaši aktuāla tā kļūst katru gadu 16. martā, kas pēc Latvijas Neatkarības atgūšanas tika pasludināta par Leģionāru atceres dienu. Pēc mūsu domām, šī tēma ir aktuāla, jo mācību grāmatās sniegtā informācija ir nepietiekoša. Tiek pieminēti un aprakstīti tikai sausi fakti un skaitļi.
Mūsu darba mērķis ir cieši saistīts ar Zinātniski Pētnieciskajā Darbā izvirzīto hipotēzi. Respektīvi, sameklēt un apkopot pieejamo informāciju, un viedokļus par leģionāriem, konkrētāk, par 15. divīziju. Izprast un izanalizēt informāciju, ko sniedz krievu preses izdevumi un literatūra. Salīdzināt ar pašmāju attieksmi pret leģionāriem pēckara Latvijā un sabiedrībā.…