XX gadsimta vidū Latvijas kultūrā sākās katastrofa, kuras sekas būs jūtamas ilgi. Katastrofas sekas būs ilglaicīgas tāpēc, ka tika iznīcināta un izkliedēta tautas genofonda vērtīgākā daļa, kultūras vērtību radītāju un reprezentantu potenciāls.
Latvijas kultūras katastrofa summējas no vairākiem liktenīgiem triecieniem.
Pirmais trieciens bija īsi pirms Otrā Pasaules kara, kad no Latvijas uz visiem laikiem aizbrauca gandrīz visi vācbalti – apmēram 55 500 cilvēku. Latvijā beidza pastāvēt kultūra, kura aizsākās XII gadsimtā, un kurai bija milzīga loma latviešu kultūras ģenēzē.
Otrais trieciens bija 1940 – 1941. gadā, kad par terora un deportācijas upuriem kļuva apmēram 40 000 Latvijas iedzīvotāju – galvenokārt latviešu, ebreju, poļu, baltkrievu inteliģence.
Trešais trieciens saistīts ar holokaustu, kad gāja bojā gandrīz visi Latvijā dzīvojošie ebreji un faktiski tika sagrauts apmēram četros gadsimtos radītais vietējo ebreju kultūras mantojums, kuram bija milzīga ietekme uz Latvijas sabiedrību.
Ceturtais trieciens bija latviešu inteliģences emigrācija Otrā pasaules kara beigās. 1944. – 1945. gadā Latviju atstāja apmēram 250 000 cilvēku. Trimdā devās gandrīz visi zinātnieki, rakstnieki, mākslinieki, skolotāji, ierēdņi, politiķi, studenti. Faktiski tas lielā mērā nozīmēja arī latviešu kultūras sagraušanu, jo turpmāk latviešu kultūra tradicionālajā veidā attīstījās ārpus Latvijas teritorijas.
Par piekto triecienu var uzskatīt padomju kultūras pastāvēšanas apmēram 50 gadus. Padomju kultūras iespiešanās vairāku paaudžu apziņā Latvijas kultūras katasrofas seku pārvarēšanu padara par ilglaicīgu procesu.
Latvijas atstāšana kara beigās jau 40. gadu vidū kļuva par kultūras tēmu, kultūras organisku sastāvdaļu. Tā atspoguļojas ne tikai dzejā, prozā, gleznās, bet tautas atmiņā, tautas garīgajā pasaulē vispār.
Kara beigās latviešu vislielākais skaits bija Vācijā, ko tāpēc sāka dēvēt par „Mazo Latviju”. Vācijā bēgļu nometnēs tūlīt sākās intensīva garīgā dzīve, ko nākas uzskatīt par savdabīgu kultūras fenomenu.…
