Meklējot materiālus šim projektam uzdūros uz pavisam interesantu rakstu, kuru ir teicis pats Cicerons, viens no diženākajiem sengrieķu filozofiem.
Citēju:
‘’Mūsu darbības galvenais mērķis ir nāve, tas ir mūsu nodomu neizbēgams iznākums; ja nāve mūs biedē, kā gan ir iespējams izdarīt kaut vienu soli, nedrebot kā drudzī? Vienkāršo ļaužu līdzeklis ir nedomāt par to. Bet cik gan dzīvniecisks stulbums ir vajadzīgs, lai nonāktu pie tāda akluma. Tādiem ēzelis jājūdz no astes. [..]
Ja nāve būtu ienaidnieks, no kura var aizbēgt, es ieteiktu izmantot šo gļēvulības ieroci. Bet, tā kā tas nav iespējams, jo nāve vienlīdz labi noķer bēgli, vai nu tas būtu gļēvulis, vai goda vīrs [..] un pat vislabākās bruņas jūs no tās nepasargās [..], tādēļ iemācīsimies sagaidīt to drosmīgi un ar to cīnīties. Un, lai atņemtu nāvei tās vislielāko priekšrocību, izvēlēsimies ceļu, kas pilnīgi atšķiras no parastā. Atņemsim tai noslēpumainību, ielūkosimies tajā, pieradīsim pie tās, domādami par to biežāk nekā par jebkuru citu lietu. Tiem cilvēkiem, kuri nedomā par nāvi, pasaule liekas tāda pati kā parasti. Bez šīs dimensijas nevar iegūt to specifisko spriegumu, ko dod skatījums uz nebūtību!’’…