Latviešu glezniecības attīstību 19.gs.otrajā pusē arvien vairāk sāka ietekmēt krievu mākslas skola, ko galvenokārt noteica mākslinieku izglītošanās Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Paralēli latviešu gleznotāji papildināja pieredzi individuālās studijās Vācijā, Francijā un citviet Eiropā. Latvijā pieticīgas mākslas izglītības iespējas parādījās 19.gs. 70.gados, līdztekus vēl pastāvot daiļkrāsotāju amatiem, kuros varēja iegūt amatnieciska līmeņa iemaņas. Pēterburgas Mākslas akadēmijā, līdzīgi kā Eiropas akadēmijās, tika apgūta pamatīga akadēmiskā skola, kas balstījās galvenokārt uz klasicisma principiem. Gleznotājiem bija veikli jāsacer stāstošas figurālas kompozīcijas ar antīkās mitoloģijas un vēstures, bībeliskiem vai Krievijas pagātnes sižetiem. Akadēmisms, kas uzturēja spēkā klasiskās mākslas tradīcijas, izkoptu amata prasmi un prasību pēc precīza dabas atdarinājuma, apvienoja sevī klasicisma, romantisma un reālisma elementus. Vietējās mākslas dzīves apstākļos 19.gs.otrajā pusē Latvijas stājglezniecībā dominēja pasūtījuma portreti, taču gleznotajiem portretiem jau gadsimta vidū nācās sacensties ar dagerotipijas un fotogrāfijas radīto konkurenci. Latvijā tāpat kā Eiropā fotogrāfija izplatījās, sākot ar 19.gs.40.gadiem. Pēc pasūtījuma tika gleznotas altārgleznas baznīcām, nereti – historisma laikmetā iecienītās kopijas. Tā laika glezniecībai kopumā raksturīga atbilstība dabai un vizuālās realitātes atveidojums. Krāsa pārsvarā pārkārtojās formai, jo noteicošais bija zīmējums un vienmērīgs skaidri norobežotu apjomu modulējums ar tonālām pārejām no tumšā un gaišo, perspektīvi risinātās kompozīcijās tika panākta telpiskuma ilūzija. Populārākā bija eļļas tehnika. Dominēja tumšas, dziļas, siltas krāsu gammas. Būtisks tālaika glezniecības vērtējuma kritērijs bija darbu pabeigtība, perfekts nostrādājums. Priekšstats par mākslinieciskās formas elementu – krāsas, līnijas u.c. – pašvērtību radās vēlāk, 19.-20.gs. mijā. Ievērojamākie pirmo latviešu gleznotāju vāciskās cilmes laikabiedri J.Dērings un J.Zīgmunds pārsvarā darbojās portreta žanrā, kurā, saglabājoties iepriekšējo stilu un virzienu ietekmēm, pastiprinājās naturālisma tendence.
Drēzdenes Mākslas akadēmiju beigušais Jūliass Dērings, 1845. Gadā pārcēlās uz Jelgavu, atrada šeit savu otro dzimteni. Pēc literatūrā sastopamām ziņām viņš radījis milzīgu skaitu portretu – vairāk nekā 1100. Daļa ģīmetņu gleznotas no dabas, nogludinātiem triepieniem rūpīgi modelējot sejas vaibstus, un atbalso bīdermeierisku idealizāciju un sīkumainību detaļās, daļa bijušas 19.gs. raksturīgās muižnieku dzimtu locekļu portretu kopijas.…
