Folkloristikas priekšvēstures periods Latvijā sākas ar pirmajiem publicējumiem un pirmajām ziņām par latviešu tautas paražām, ticējumiem utt. Latviešu folkloras materiāli tiek izmantoti kā valodas apguves līdzekļi vai kā liecība par latviešu dzīvi, noliedzot, ka tai būtu jebkāds audzinošs vai māksliniecisks raksturs. Estētisku vērtību tautas folklorai sāk piedēvēt tikai 18. gadsimta otrajā pusē, kad darbojas J. G. Herders. Priekšvēstures periodā darbojas tikai baltvācieši, bet latviešu iesaistīšanās folkloras vākšanā un apkopošanā sākas ar I atmodu.
Līdzās arheoloģijas un etnogrāfijas materiāla klāstam viens no bagātākajiem un vispusīgākajiem tautas estētiskās apziņas avotiem ir folklora. „Gadsimtiem ilgi folklora bija galvenais latviešu tautas garīgās kultūras izpausmes veids, galvenais tās mākslas sacerējumu un zināšanu krājums, kas mutvārdu ceļā, aizvien pārveidots un papildināts, nodots no paaudzes paaudzei. Savu īpatnējo dzīvi tā turpina arī vēlāk, kad aizvien nozīmīgāku vietu latviešu kultūrā ieņem literatūra. Folklorā atspoguļojas tautas atbrīvošanās centieni, dzīves un darba pieredze, ētiskie un estētiskie uzskati, sacerētājas un glabātājas – plašās tautas masas – augstā mākslinieciskā meistarība” (Zeile P. (1976) Estētiskā doma Latvijā, Rīga „LIESMA”506:48)
Par latviešu folkloras galveno īpašību varētu uzskatīt, ka tā ir cīnītāja. Mūsu folklora ir cīnītāja pret vācu kaklakungiem un vagariem, par tautas brīvību, tās cilvēciskajām tiesībām, tā ir cīnītāja par skaitumu, pret pelēcīgumu, pret fizisku slinkumu un garīgo trūkumu. Par mūsu folklora varētu teikt arī, ka tā vērienīga tautas dzīves, tās pieredzes, ideālu atspulgs. Par to liecina tās tieksme aptvert – daudzpusība. „Folklora bija viens no faktoriem, kas, no vienas puses, sekmēja dažādu cilšu saliedēšanu nācijā, no otras puses, atspoguļoja šo ilgstošo un sarežģīto procesu. Tāpēc šajā aspektā būtisku nozīmi iegūst Pola Lafarga doma, ka „...dziesmām, kas plūst no tautas mutes līdzīgi tam, kā uzplaukst ziedi augļu koku zaros, ir izcila vēsturiska nozīme. Trūkstot citiem avotiem, pēc tām var noteikt to anonīmo masu ierašas, izjūtas un domas, par kurām maz rūpējas hronisti un vēsturnieki”” (Zeile P. (1976) Estētiskā doma Latvijā, Rīga „LIESMA” 506:49:50)…
