Apģērbu , darba rīkus, rotas lietas , ieročus, traukus un citas tam-
līdzīgas lietas senlatvieši mēdza izrotāt ornamentiem. Pašus orna-
mentus viņi sauca par “rakstiem” . “Raksti” bija visur tur ,kur bija
zināma kārtība un ritms.
“Izrakstīt” nozīmēja apklāt kādu priekšmetu zīmēm vai raibām
krāsām stingri noteiktā kārtībā. Senlatvieši “izrakstīja” karogus ,
kamanas , vilnaines, cimdus ,zeķes ,klēts durvis ,pūra vākus utt.
Rakstīšanas mākslas pratējus sauca par “rakstītājiem” un “rakstī-
tājām” ,bet pašu rakstīšanu uzskatīja par ļoti godājamu darbu. Sva-
rīgs “rakstu” elements bija krāsa. Senlatvieši mīlēja sevišķi gaišas
un tīras (nesajauktas) krāsas . Tāpēc uz balta vai pelēka pamata viņi mēdza “rakstīt” dzeltenus, sarkanus, zaļus un zilus “rakstus”.
Motīvus saviem “rakstiem” senlatvieši mēdza ņemt no ticības ,
Simbolizējot vienu vai otru dievību.
Aplūkojot novadu tautas tērpu rakstus, tekstiliju, rotaslietu trauku
Un citu lietišķās mākslas izstrādājumus rotājumus , var redzēt ,ka
raksts ir veidots no atsevišķiem elementiem. Vairumā gadījumu latviešu etnogrāfiskā raksta pamatelementi ir vienkāršoti dabā sastopamu priekšmetu attēli.
Etnogrāfiskais raksts vēl nav pietiekami izpētīts. Šo darbu apgrūtina tas ,ka katrs raksta pamatelements ir sastopams daudzos variantos. Turklāt raksta paveidi ļoti nemanāmi pāriet viens otrā, tāpēc bieži stingru robežu starp tiem nemaz nevar novilkt.
Etnogrāfiskā raksta pamatelementiem ir vairākas īpatnības, kuras jāievēro, izmantojot tos dažādu priekšmetu rotāšanai.
Līniju krustojumi un lūzumi etnogrāfiskajā rakstā veido 45o vai 90o leņķi, retāk – 130o leņķi.
Raksta elementos, kuri veidoti simetriski uz visām pusēm, ir jāuzsver centrs.
Augošs raksts sastāv no pamata “skeleta” un sānu zariem.…
