1.1. Piederumi un tehnika
Sētas celtnēm izmantoja dabas dotās būvvielas, ko varēja uz vietas iegūt un apstrādāt ar nedaudziem vienkāršiem darba rīkiem. Celšanas darbos tos lietoja, vadoties no agrāko paaudžu uzkrātās pieredzes un pašu cēlēju prasmes.
Zemi kā būvvielu izmantoja aizvēsturiskos laikos. Lauku sētās lielākus zemesdarbus veica retāk, bet velēnas un kūdra noderējušas pirmatnējām mītnēm – zemnīcām – to nosegšanai pret aukstumu.
Turpretim māliem bija svarīga nozīme arī vēlākos laikos, ceļot sētas. Rijām un piedarbiem kā arī seniem namiem. Pāliem piejauca lopu asinis, lai būtu izturīgaks. Māliem aizpildīja zem pamatnīcas salikto akmeņu starpas. Vidzemes Malienā un Latgalē bija sastopamas „pavaļas” – ar kokiem norobežots līdzens māla uzpildījums, līdzīgs solam, ko taisīja ārpusē gar istabas sienu.
Dažos novados 19.gs. pirmajā pusē muižnieki centās panākt, lai celtu māla kleķa un uz vietas taisītu nededzinātu ķieģeļu būves, bet šāds celšanas veids neieviesās, tas lietots tikai dažām rijām un kūtīm.
Mazāk nozīmīgām ēkām un ēku daļām sienas dažkārt cēla statņos un to starpas izpina žagariem vai nītīm. Ir novadi, kur tādā veidā celtas pat klētis, tās apmetot māliem. Ar līdzīgu konstrukciju savā laikā nodrošināja pret uguni ārējos nocietinājumus latviešu senajām pilīm. Lai uz āru vērstajās ēku daļās mālus pasargātu no lietiem, tām lauku sētāš taisīja plašas paspārnes. Mālus, it sevišķi balto vai zilo glūdu, vietām izlietoja iekštelpu balsināšanai.
No dabas akmeņiem celtnēs iebūvēja šļūdoņu atnestos laukakmeņus, paveļot tos ēku pamatiem, bet īpaši prāvus zem klēts stūriem. Būdami bez šķautnēm, šādi „bumbuļi” nebija necik noturīgi, ceļot no tiem mūrus, pat kaļķu javu lietojot. Šādus akmeņus apstrādāja ar slapju virvi.
19. gs. Otrajā pusē sāka spridzināt tīrumos esošos laukakmeņus, izkaļot tiem dziļu caurumu un piepildot to ar pašdarinātu šaujam pulveri. Saspridzinātie akmeņi labi noderēja mūrēšanai, tāpēc ar tiem sāka kūtīm celt augstus pamatus. Tādiem mūriem nereti „izšķīlēja” šuves sīkām akmens šķembām, plašākos javas laukumos pat izveidojot no tām rakstus.
Akmeņus pieveda būves vietā ar ragavām ziemas ceļā, ja tas bija iespējams.Vasarā to kādreiz darīja uzkabinot riteņu asij divus bomjus ar sakņu kāšiem. Bomjus savienoja ar šķērskokiem, tiem uzvēla akmeņus un tos aizveda, bomju galiem šļūcot pa zemi.
Mūrnieki brīvzemnieku starpā minēti jau viduslaiku beigās, un kaļķu cepļi bija sastopami pie lauku sētām Ketlera laikā Kurzemē un zviedru laikos Vidzemē, bet tie strādāja muižām un pilsētām, jo zemniekiem toreiz nebija līdzekļu, lai iegādātos kaļķus savu sētu izbūvei. Tur mūrēšana ar kaļķiem sākās tikai ap 1830. g.
Bija apgabali, kur laukakmeņu vietā varēja iegūt radzi ( dolomītu ) Radzes slāņi, kas spēja izturēt karstumu, bija iecienīti kā „krāsns oļi”, pārsedzot ar toem siltuma mūrīšus.
…
