Latviešu bataljoni pie Ļeningradas

Jau 1941. g. augustā vācu spēki bija sasnieguši Ļeņingradas pilsētas dienvidu nomali, bet šīs miljonu pilsētas ieņemšanai šie spēki bija par vājiem, sevišķi trūka pietiekoša artilērijas atbalsta. (Kara vēsturnieki min arī citus iemeslus.) Ar Šliselburgas (Petrokrepostja) ieņemšanu 8. septembrī sākas pilsētas aplenkums, dīvainākais kara vēsturē, kas ilga 16 mēnešus.
Jau 1937. g. Staļins Ļeņingradas pilsētu ar apkārtni bija pasludinājis par „Ļeņingradas cietokšņa apgabalu". Tas aptvēra 30-000 kv. km ar 5 milj. iedzīvotajiem. Cietokšņa apgabala robeža rietumos bija Narvas upe, Peipusa ezers un Volhovas līcis un ziemeļos — Ladogas ezers un Somu jūras līcis. Pie Pleskavas tas savienojas ar t.s. Staļina līniju, kas sastāvēja no atsevišķiem lauku nocietinājumiem, tanku grāvjiem un dzeloņstiepļu aizsprostiem. Pēc Igaunijas okupācijas 1940. gadā Šis lielais cietokšņa apgabals pieslēdzās igauņu salu grupai. 300 km rietumos no Ļeņingradas esošo Baltijas Portu (Paldiski) izbūvēja par priekšposteni Ļeņingradas aizstāvēšanai.…