Latgaļu raksturojums līdz 13.gadsimtam

1. Apdzīvotā teritorija
Latviešu tauta izveidojusies no vairākām ciltīm: kuršiem, zemgaļiem, sēļiem un latgaļiem. Balstoties uz Induļa Ķēniņa skaidrotajiem vēstures faktiem (3, 122–124), latgaļi Latvijas teritorijā ienākuši visvēlāk – 6. vai 7. gs. pēc tam, kad sākās slāvu iespiešanās austrumbaltu apdzīvotajās teritorijās. Latgaļi ienākuši Latvijas Austrumu daļā un izplatījušies līdz pat Igaunijas pašreizējai robežai, aptverot tagadējo Vidzemes teritoriju. „Saplūstot ar senākajiem tagadējās Austrumbaltijas iedzīvotājiem – sēļiem un Baltijas somiem – , kā arī iekļaujot savā vidē Daugavas krasta zemgaļus, laikā līdz 12. gadsimtam izveidojās lielākā Latvijas teritorijā dzīvojošā tautība – latgaļi,” norāda I. Ķēniņš (3, 122). Latgaļu apdzīvotā teritorija tik tiešām ir ievērojama, tas redzams attēlā „Valstiskie veidojumi Latvijas teritorijā 13.gs” (skatīt 1. pielikumu).
Baltu ciltīm ļoti raksturīga dzīvesvieta bijuši pilskalni. Tie raksturīgi arī latgaļu apdzīvotajai teritorijai. I. Ķēniņš norāda (3, 132–135), ka nepieciešamības aizsargāties dēļ pilskalni tika vēl vairāk nocietināti, pilnveidoti. Daudz lielāka uzmanība tika pievērsta dabiskajiem šķēršļiem, kā mežs, ezeri, upes u.tml. Tika raksti aizsarggrāvji, veidoti zemes vaļņi, pie pilskalna vārtiem būvēja sargtorņus. Nocietinājumu sistēmā bija vairākas priekšpilis, kuras ienaidniekam būtu jāpārvar. Pilskalnu pakājēs veidojās dažādas apmetnes, kuras bija ļoti plašas, līdz ar to uzskatāmas par senvalstīm. Vēlajā dzelzs laikmetā Daugava kļūst par ļoti svarīgu maģistrāli, jo ir aktivizējusies tirdzniecība. Tas veicina latgaļu pilskalnu, apmetņu un senpilsētu veidošanos tieši upes tuvumā (1, 168). …