Secinājumi
Pavelkot lielu, treknu secinājumu svītru par augstāk minētajiem notikumiem, gribētos teikt, ka kopumā latgaļu pakļaušana un kristīšana notika visai mierīgi, šis fakts gūst skaidrojumu Atskaņu hronikā, kur par jebkādiem kariem ar latgaļiem ir minēta tikai Jersikas iekarošana[2;18;669.-686.rinda] Tāpēc skatoties karotāja – bruņinieka acīm, kuram bija domāta Atskaņu hronika, pret latgaļiem tikai vienreiz vajadzēja vērst ieroču spēku, proti, iekarojot Jersiku, visu pārējo laiku latgaļi bija uzticami krustnešu sabiedrotie, kas uzticami ar tiem kopā stāvēja kaujas laukā.
Arī Indriķis latgaļus visādā ziņā slavē, un pat Autīnes sacelšanos (1212.g) argumentē, kā dabīgu reakciju uz kairinājumu, jeb kā dabīgu atbildi uz netaisnību un patvaļu, ko pret tiem bija sarīkojuši ordeņbrāļi atņemot tiem bišu kokus un visādā citādā ziņā tos apspiežot.[1; 185] Lai gan latgaļi bija nepamierināti ar bruņinieku patvaļu, tomēr tie neatteicās no Dieva vārda, kā to darīja līvi un lai gan dusmīgi un aizkaitināti par pret viņiem vērsto netaisnību visu mēģināja atrisināt sarunu ceļā un nepielietoja zobena spēku. Protams, nemiernieku vidū bija arī neliela daļa latgaļu, bet tā bija ļoti neliela un pats Indriķis to tiešā veidā nemin.
Izvērtējot abas hronikas nākas secināt, ka latgaļi ir vienīgie, kas abās hronikās ir slavējami un visādā veidā pozitīvi raksturoti. No Indriķa puses tas ir skaidrojams ar labajām attiecībām kādas bija izveidojušās viņam ar latgaļiem, jo viņš pats bija bīskaps Imerā un sludināja kristīgo vārdu vietējiem latgaļiem, kas tam labprāt klausījās, man liekas, ka latgaļi visai labprāt pieņēma kristīgo vārdu tāpēc, ka tas tiem nebija svešs, tā sakot „stāsta sižets” tiem bija jau zināms, atšķirībā no līviem, kuriem tas bija jaunums. Latgaļi ar kristietību jau bija iepazinušies pareizticības veidā ar kuru tos bija iepazīstinājuši A kaimiņi – Novgorodas un Polockas kņazi, tāpēc pāriešanu katolicismā tie varēja skatīt vairāk kā paražu un ceremoniju maiņu, bet ne kā kategoriski citu un svešu ticību. Savukārt Atskaņu hronikā ar labu vārdu latgaļi tiek piesaukti runājot par to uzticību attiecībā pret Kristus bruņiniekiem – vāciešu karotājiem. Pat vissarežģītākajās situācijās uz latgaļiem vācu bruņinieki varēja paļauties. Piemēram, kad plānojās lielais kuršu, leišu, krievu, līvu un igauņu uzbrukums Rīgai, latgaļi bija vienīgie, kas tam nepiebiedrojās un palika uzticīgi vāciešiem un pat sargāja Kokneses pili no lietuviešu uzbrukuma[1; 135;137] kā arī ļoti patstāvīgi karoja ar igauņiem un pēc būtības uz sevis uzņēma galveno igauņu uzbrukuma triecienspēku.[1; 143]
Un noslēdzot teikto par latgaļiem un to pozitīvo attieksmes atainojumu Indriķa un Atskaņu hronikā, gribētos beigt ar Indriķa hronikā aprakstīto notikumu par pāvesta legāta Modemas Vilhelma viesošanos Livonijā, konkrētāk par Cēsis teikto: „Un tā viņš, kad pienāca rīts un visi leti bija sapulcējušies, tiem ar prieku sludināja tā Kunga Jēzus Kristus priecas mācību, vairakkārt pieminēja Jēzus ciešanas un ļoti iepriecināja priecīgos, uzslavēja to uzticību un nelokāmību, jo tie no brīvas gribas un bez kādām kara jukām pirmie bija pieņēmuši kristīgo ticību un pēc tam nekad nebija aptraipījuši kristības sakramentus kā līvi un igauņi; viņš uzteica letu pazemību un pacietību, kuri mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu bija priecīgi nesuši pie igauņiem un citām pagāntautām un daudzus savas tautas piederīgos, kas tikuši nogalināti tās pašas kristīgās ticības dēļ, aizsūtījuši, kā ticam, uz mocekļu saimi.”[1;313]
…
