Referāts
Māksla, kultūra un vēsture
Vēsture, kultūra
Latgales kultūra 20.gadsimta 20.-30.gados-
Latgales kultūra 20.gadsimta 20.-30.gados
Novērtēts!
Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
Ievads | 3 | |
1. | Kultūras progresa tendences Latgalē 20. – 30. gados | 4 |
1.1. | Latgales „Piebalgas” fenomens | 4 |
2. | Mūzikas kultūra | 6 |
3. | Izglītība Latgalē | 8 |
3.1. | Latgales Tautas universitāte | 9 |
4. | Latgaliešu ortogrāfijas reforma | 11 |
4.1. | Latgales kultūras darbinieku kongress | 13 |
5. | Folkloras vākšana | 14 |
6. | Prese | 15 |
7. | Grāmatniecība un literatūra | 16 |
8. | Latgales teātri | 19 |
Nobeigums | 20 | |
Izmantotā Literatūra | 21 |
1. Kultūras progresa tendences Latgalē 20. – 30. gados.
Pēc Latgales atbrīvošanas un miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju 1920.gada 11.augustā Latvijas Republikā sākās spraigs atjaunotnes un kultūras darbs.
Līdz ar citiem Latvijas novadiem Latgale atsāka dzīves sakārtošanas darbu, un samērā īsā laikā – nepilnos 20 gados, kļuva par augšupejošu novadu ar savu sazarotu kultūras infrastruktūru, kas raksturīga eiropeiskai sabiedrībai.
Kultūras attīstību Latgalē, izmantojot labvēlīgos objektīvos 20. – 30. gadu nosacījumus, veicināja aktīvas personības. Darba darītāju pirmajās rindās bija Latgales nacionālās atmodas darbinieki: Francis Trasuns, Francis Kemps, Vladislavs Rubulis, Nikodems Rancāns, Valerija Seile, Jezups Kindzulis, Juris Pabērzs, Francis Zeps, Broņislavs Spūlis, Pēteris Strods, Aloizijs Broks, Stepons Seiļs, Leonards Latkovskis, Alberts Sprūdžs, Jānis Klīdzējs, Konstantīns Raudive. …
Latviešu apdzīvotajā teritorijā austrumu province Latgale ieņem īpašu vietu. Valoda un dzīvesveids, reliģiskā konfesija un atšķirīgi vēsturiskie likteņi šo zemes daļu un tās iedzīvotājus nošķīra no pārējās latviešu tautas. Lielā latviešu 1920.– 1930.gada agrārreforma līdz šim dominējošos ciemus saskaldīja viensētās, līdz ar to latgaļu dzīvesveidu pielīdzinot dzīvei pārējos novados. Latgales problēma Latvijas vēstures gaitā saasinājusies tad, kad atklāti tikušas ignorētas tās pamatiedzīvotāju tiesības, kultūras savdabība vai notikusi kārtējā „Latgales atklāšana”. Diemžēl, izņemot īslaicīgus laika posmus, šādā situācijā Latgale atradusies gandrīz nepārtraukti. Latgalē cilvēku dzīve nekad nav bijusi viegla, taču īpaši cinisku attieksmi tās iedzīvotāji izjutuši 19.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā, kad Latgale piedzīvoja nežēlīgu rusifikāciju, drukas aizliegumu, šķēršļu radīšanu izglītības iegūšanai latgaliešiem, iespēju ieņemt amatu vai nokļūt inteliģences kārtā, 1959.gadā Latvijas kompartijas plēnumā pieņēma lēmumu par otrreizēju drukas aizliegumu. Latgales, tāpat kā visas Latvijas, uzplaukums saimnieciskajā dzīvē, izglītībā un kultūrā notika 30. gadu otrajā pusē, laikā, ko sauc par autoritārās valdīšanas laiku. Tieši 30. gadu otrajā pusē Latgalē salīdzinājumā ar citiem novadiem bija visvairāk skolu un skolēnu, cits pēc cita pacēlās dažāda profila mācību korpusi, lieliski tautas nami, darbojās divi profesionālie teātri, vairojās zemnieku labklājība. Jāatzīmē - nekad Latgale nav guvusi tādus panākumus un attīstības līmeni kā tajos nedaudzajos trīsdesmitajos gados. 1920.gadā notikusī faktiskā Latgales apvienošana ar jauno Latvijas Republiku latgaliešus atkal saliedēja ar pārējiem latviešiem vienā valstiskā veidojumā, likvidēja gadsimtiem ilgo valstisko atšķirtību. Tomēr latgaliešiem piemītošās īpatnības, sevišķi valoda un katoļticība, ir saglabājušas savu raksturīgo spēku. Latgale arī bioloģiski uzrādīja no pārējām latviešu provincēm ļoti atšķirīgu iedzīvotāju struktūru: tā bija ne tikai visblīvāk apdzīvotā šīs zemes daļa, bet arī vienīgā, kas vēl uzrādīja ievērojamu iedzīvotāju dabisko pieaugumu. Apzīmējumi „Latgale” apdzīvotajai teritorijai un „latgaļi” tās apdzīvotājiem nāk no pirmajām autentiskajām rakstītajām liecībām par šo Austrumlatvijas teritoriju. „Šis apzīmējums atrodams vēl arī pirmajā Novgorodas hronikā (Lotvgola). Visbeidzot, Latviešu Indriķis runā par „Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli”. Nav skaidrs, vai viņi paši sevi saukuši par latgaļiem vai viņus tā dēvējuši viņu kaimiņi līvi. Tomēr parasti runā par Letthi un viņu apdzīvoto teritoriju sauc „Lettia”. 13.gadsimta sākuma latīņu dokumentos atrodams galvenokārt apzīmējums „Letti”, respektīvi – „Lettia”. Arī Livonijas atskaņu hronika, pazīst vairs tikai „latviešus”. Turpretim krievu valodas lietojumā ap¬zīmējums „latgaļi” sastopams vēl ilgi, piemēram, kāda lielkņaza Konstantīna atteikšanās rakstā no 13. gadsimta vidus. Nav arī īsti skaidrs, vai ar „Letgola” patiešām, kā Indriķa hronikā, tika saprasta visa latviešu apdzīvotā teritorija, jo paralēli sastopami atsevišķi latviešu novadu nosaukumi. Katrā ziņā „Lotgolskaja zemlja” (latgaļu zeme) Konstantīna rakstā attiecas uz tagadējās Latgales galveno daļu, tātad uz apgabaliem, kas Ordeņa avotos biežāk tiek apzīmēti kā „Livonia australis” (Austrumu Livonija).”
- Eiropas valstu kultūra un tradīcijas
- Galvenās arhitektūras un tēlotājas mākslas tendences 19.gadsimta otrajā pusē Francijā
- Latgales kultūra 20.gadsimta 20.-30.gados
-
Tu vari jebkuru darbu ātri pievienot savu vēlmju sarakstam. Forši!Galvenās arhitektūras un tēlotājas mākslas tendences 19.gadsimta otrajā pusē Francijā
Referāts augstskolai7
Novērtēts! -
Eiropas valstu kultūra un tradīcijas
Referāts augstskolai30
-
Vācu mācītāji kā pedagoģiskās domas attīstības veicinātāji Latvijā 17.gadsimtā
Referāts augstskolai16
-
Baltijas jautājums 18.gadsimtā
Referāts augstskolai7
-
Politiskais process pasaulē 20. un 21.gs. sākumā
Referāts augstskolai9